Pa atšķirīgiem maršrutiem Latvijas sportisti, treneri un mediju pārstāvji otrdien ceļoja uz Rio. Pludmales volejbolisti Jānis Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs ar saviem tēviem un treneriem vienās personās, kā arī skrējēja Gunta Latiševa-Čudare un viņas treneris Edvīns Krūms no Rīgas pēc nosēšanās Frankfurtē pa taisno lidoja uz olimpisko spēļu mājvietu. Džudisti Jevgēnijs Borodavko un Artūrs Ņikiforenko ar treneri Oļegu Baskinu pēc Frankfurtes vēl izmeta loku caur Lisabonu, tāpat arī Dienas korespondents un Sporta Avīzes pārstāvji, taču galamērķi abas mini grupiņas sasniedza vienlaikus - trešdien pulksten piecos no rīta.
Līdz pasu kontrolei vienu stundu bija jāizstāv pārsimts metru garā rindā, bet ar to stāvēšana rindā nebeidzās. Līkloču dzīvā virtene izveidojās pie akreditācijas galda, kāds laiciņš bija jāpagaida, kamēr piebrauca mediju autobuss, un kopējais laiks no izkāpšanas Rio līdz istabiņas durvju atvēršanai mediju ciematiņā Barra bija četras stundas.
Izteikta kontrastu pilsēta mākoņainajā dienā pavērās pa autobusa logu ceļā no Galeao starptautiskās lidostas līdz mediju ciematam. Pussabrukušas mājas bez jumtiem mijās ar modernām augstceltnēm. Pabraucām garām arī olimpiskajam ciematam, kur vienā no augstceltnēm astotā un devītā stāva augstumā uz balkona plīvoja Latvijas karogi. Tā ir viena no olimpiskā ciematiņa iezīmēm, ka katras valsts pārstāvji ar nacionālajiem karogiem norāda savu atrašanās vietu. Kad visi ir sabraukuši, tad ciematiņa mājas parasti ir krāsainas no apakšas līdz augšai. Pa ielām varēja redzēt braucam arī armijas mašīnas, kurās izslējies pilnā augumā ar automātu plecā stāvēja zaldāts un rūpīgi vēroja apkārtni.
Mediju ciematiņa uzņemšanas telpā visus laipni sagaidīja, taču lika uzgaidīt, jo notika vēl pēdējie istabiņu uzkopšanas darbi. Stāvu gaiteņos rosījās strādnieki ar špakteļa lāpstiņām rokās, bet vannas istabā pakaramie pie sienas vēl nebija pielikti. Toties uz katru numuriņu pavadīja brīvprātīgā palīdze, kura visu izrādīja un bija gatava arī mazai ekskursijai pa ciematiņu. Tajā ir ēdamzāle, veikals, maziņš baseins un pat trenažieru zāle. «Cenas te ir kosmoss!» pēc sasveicināšanās steidza painformēt Latvijas Televīzijas žurnālists Dāvids Ernštreits. Visos olimpiskajos objektos organizatori esot «saskrūvējuši» cenas, cerot ar reālu (Brazīlijas nauda) reāli nopelnīt.
Latvijas Olimpiskās vienības vadītājs Einars Fogelis, kurš arī ceļoja pa maršrutu Rīga-Frankfurte-Rio, piespēlēja jaunākās ziņas no olimpiskā ciemata. Tajā joprojām ūdens esot izteikti remdens (tāds ir arī mediju ciematiņā), bet treniņu apstākļi vismaz vieglatlētiem esot ideāli - lielisks stadions ar modernāko trenažieru zāli. Nezinu, cik šī informācija ir patiesa, bet riteņbraucējs Toms Skujiņš, braukdams treniņā, it kā ceļa malā redzējis cilvēka līķi. Baisie stāsti par zādzībām pat ar nažu pielietošanu ir katra repertuārā, kas kaut reizi Rio jau ir bijis. Turēt pie sevis tikai pašu nepieciešamāko un no centrālajām ielām nenovirzīties ne pa labi, ne pa kreisi silti ieteica pludmales volejbola treneris Andris Šmēdiņš. Nadzīgi riteņbraucēji pusaudžu vecumā pamanoties ātri nočiept somiņas.