Čiukas un cibas
Kristīne vedina doties uz putnu māju. Tajā ienirstam kā dūkuļojošā baltā valstībā. Graciozās dūjas mazliet nervozē, taču svešo klātbūtne vairāk satrauc blakus novietnē mītošās vistas, tās sāk dusmīgi kladzināt. Īpaši neapmierināti ir abi gaiļi. Viņi atver varen platas dziedamās rīkles, un balsis arī bez mikrofona aizskan plašā apkārtnē. Kāda dūja uzlido Kristīnei uz rokas, kāda uz galvas, cita nosēžas uz pleciem, dažas gluži vai dejas solī izrādās uz laktām. Četras nedēļas vecie baložbērni labāk jūtas salmos uz grīdas, no sānu plaukta mūs vēro aptuveni divas nedēļas vecs jaunulis. Līdz dūjas skaistumam balodēnam vēl augt un augt, pagaidām putnēnam tikai lielas acis, dikti nesmuks garš knābis, un ķermenīti klāj šķidra spalva. Kristīne dod sīkaļu paturēt rokās - balodītis ir silts kā pīrādziņš.
Kristīnei ir pārtikas tehnologa izglītība, viņa strādājusi piena kombinātā, bet tagad enerģiskajai sievietei pieder frizieru salons Pontons Jūrmalā. Viņa stāsta: «Esmu meitene no laukiem, mūsu mājās Garciemā bija gan govis un cūkas, gan mājputni un truši, gan suņi un kaķi.» Kristīnes bērnībā Garciems tiešām bija lauki, un viņa kolhozā ravēja biešu vagas, taču vislabāk meitenei patika darboties kūtī pie govīm.
Deviņpadsmit gadu vecumā Kristīne apprecējās, un lauku dzīve pārtrūka. Piedzima Ansis, Jēkabs un Alberts, 2006. gadā Siliņi uzcēla māju. Putnu epopeja sākās pirms pieciem gadiem ar diviem nonīkušiem balodīšiem. Vecākais dēls Ansis, kurš pa vasaru strādā par glābēju, baložus atrada jūras malā. Iespējams, kāzu svinētāji bija palaiduši gaisā, un putni vairs nevarēja atrast ceļu mājup: «Aizbraucu pie Anša uz glābšanas staciju - vedīšu nabadziņus pie sevis, likšu trušu būrī - kas būs, būs. Divās nedēļās viņus atbaroju, izlaidu laukā, lai lido uz savām mājām. Nelido, bet ēst šiem gribas, paši nāk virtuvē. Viena diena, otra, baloži projām nelido. Vienu no viņiem noķēra vanags, mums visiem puņķi un asaras. No baložu audzētāja Genādija Gončarova atvedu citu balodi, lai palikušajam nav garlaicīgi, bet vanags atkal aiznesa vienu no dūjām. Tas slepkavnieks dzīvo pie Babītes ezera, un, kad dūjas lidinās gaisā, viņš savu daļu paņem. Pieredzējušos putnus laupītājs nevar noķert, tikai jaunos balodēnus, kas vēl muļķīši. Portālā Google sarakstījos ar baložu vīru Raimondu Lūkasu, teicu, ka man vajag vienu pasta balodi, bet viņš iedeva trīspadsmit! Tā sāku nodarboties ar putniem un joprojām brīnos, ka mani tas viss tik pamatīgi aizķēra. Jauno gadu sagaidījām jautri. Visi baloži pārziemoja mājā būros, jo tolaik putnu namiņa vēl nebija, šajā vietā atradās vecs šķūnis bez jumta. Kad namiņu cēlām, kaimiņi interesējās - vai dēliem māju ceļat? Es smējos - nē, putniem!»
Trenētie ceļā nepazūd
Putnu saime auga - ja ir baloži, vajag arī vistas, no vistām ir olas. Drīz spārnoto saimei pievienojās pērļu vistiņas. Kristīne priecājas - tikko gaisā parādās vanags, pērlenes sāk traki bļaut uz augšu, un sētsvidus uzreiz tukšs. Putnu kuplajā ģimenē labi iedzīvojušies arī zelta fazāni, kurus nopirka pēc sludinājuma portālā ss.lv. Tagad starp visiem cēli pastaigājās arī divi pāvi.
Kristīne slavē interneta izgudrojumu «māti gugli», tajā viņa izlobījusi nepieciešamās zināšanas par putnu turēšanu un barošanu. Namiņā zilās plastmasas mucās stāv ekoloģiskās kukurūzas un labības graudi. «Putniem vislabāk garšo kukurūza. No tās viņi ātrāk aug, kļūst seksuāli aktīvi, pieņemas svarā, tāpēc kukurūzu dodu tikai kā našķi.»
Dzīvespriecīgā mājasmāte aizrautīgi stāsta par spārnotajiem mīluļiem. Šķiet - šī nodarbošanās viņai tāda rotaļa vien ir: «Vīrs un dēli ir neitrāli, samīļo putnus, pārējo izdaru es. No rīta taisnā ceļā uz putnu namiņu. Kafija, brokastis, mājas solis, pošanās ikdienas gaitām - tas viss pēc tam. Vakarā tāpat, iebraucu sētā, Rimi maisiņi ar iepirkumiem paliek mašīnā, es pie putniem. Baložus saucu par čiukām, vistas par cibām. Putns var lidot, kur grib, bet vienmēr atgriežas, tātad esi labs, un tas ļauj labi justies. Ja man viņu nebūtu, es laikam būtu daudz nervozāka, neiecietīgāka. Tagad - pasēžam kopā, parunājos, apkopju, pabaroju, tad uz mājām. Vasarā es pa dārzu, uz pleca uzlido balodis, fazāns knābj sunim kājā, dūjas Ceironam uz muguras dzīvojas, kaķis ar vistām spēlējas, un man dzied sirds.»
Kristīnei ir ap trīsdesmit pasta jeb sporta baložu ar filigrāni smalku augumiņu, balti, gludi: «Man nepatīk baložu šķirnes ar spalvainām kājām, kā friziere tos uzreiz gribētu apcirpt. Vecākie baloži ir trenēti. Trīs mēnešu vecumā salieku viņus kastēs un būros, aizvedu vispirms piecus kilometrus no mājām, tad desmit, tālākais ceļš bijis no Lietuvas. Pats process ir foršs - palaid, steidzies mājās, gaidi. Taču visbiežāk viņi atgriežas pirmie, jo lido pa taisno. Garciems, kur dzīvo mamma, manējiem jau ir ierasta lieta. Gadās, kāds arī neatlido, vanags vainīgs, bet pareizi trenētie ceļā nepazūd.» Vasarā visi putni, suns, kaķi, trusis Liesmainais dzīvo ārā. Baloži tiek laisti lidot arī ziemā līdz -15 grādu salam, viņiem aukstums nekaitē.
Fazāns uz spilvena
Kristīne aicina iedzert tēju siltumam un labsajūtai. Plašajā viesistabā atkal pārsteigums - uz datora sēž fazāns, uz ledusskapja - balta dūja, būrī - divas skaistas korellas, akvārijā peld zivis, uz dīvāna aizmigusi kaķenīte Pupa. «Visi putni man mīļi, pret visiem izturos vienādi, bet ir kaut kas, kas piemīt tikai dažiem. Varbūt lielāks intelekts. Viņi vairāk grib būt kopā ar cilvēku. Šis jauniņais fazāns un dūja vienmēr dzīvos mājā. Vakarā visa ģimene esam vēlu augšā, kaķis ar fazānu kašķējas - negantnieks ņem Pupai nost barību, dūja ieraušas kādam no mums klēpī. No rīta cepu pankūkas, dūja knibina mīklu. Bērni pārnāk mājās, pirmais - kur putni? Baidos tikai no karstas plīts un no vanaga uzmanos. Reiz bija pazudis fazāns, naktī ar lukturiem meklējām, bet viņš mierīgi guļ uz plaukta. Pa dienu, kad esam projām, abi dzīvo būrītī, laukā laižam tikai vakarā. Jā, viņi kakā, bet mums vienmēr pa rokai papīra rullītis. Ja radība mīļa, nav grūti savākt kakas. Kad fazāns bija maziņš, naktī gulēja man blakus uz spilvena (rāda mobilajā tālrunī foto - aut.). Viņi ir mūsu ģimenes locekļi.»
Vasarā Siliņu ģimenē visi ar motocikliem dodas uz upi vai ezeru. «Kad iedarbinu moci, dūja uzreiz uz pleca vai uz priekšējā stikla malas. Vai ar velosipēdiem dodamies avenēs. Dūja atkal kopā ar mums. Gaiši dzīvojam, un mums tas patīk.»