Vēl jo izaicinošāka šī problēma kļūst brīdī, kad Latvijā strauji attīstās tādi portāli kā Foursquare, kur lietotājs publiski atklāj savu atrašanās vietu. Tāpat ir arī vietne sportiska dzīvesveida cienītājiem Endomondo, kur pat tiešsaistē var vērot, kā un kur cilvēks pārvietojas. Blakus jau tik pazīstamajiem sociālajiem tīkliem kā Draugiem.lv, Facebook.com, Odnoklassniki.ru paralēli uzrodas daudz citu. Riskiem ik brīdi pakļauti esam arī savos e-pastos.
Vājais izpratnes trūkums par to, kā uzvesties virtuālajā vidē, rada labvēlīgu augsni krāpniekiem, kas izmāna maksājumu karšu datus. Tāpat, pavirši lietojot pieejas paroles portāliem un e-pastiem, zagļiem tiek dota iespēja bez grūtībām pārtvert lietotāja virtuālo identitāti, lai tālāk jūsu vārdā censtos apkrāpt jūsu paziņas.
Portāla Draugiem.lv sabiedrisko attiecību speciālists Jānis Palkavnieks skaidro, ka visbiežāk sociālos tīklus cilvēki izmanto, lai izrādītos. «Joprojām ir divas izteiktas cilvēku grupas - introvertie, kas portālos nekad neatklās savas dzīves norises, un ekstravertie, kas publicē visu - ko viņi ēd, ko redz, ka viņi kavē autobusu, kā viņi skrien,» stāsta J. Palkavnieks.
Savdabīgo sabiedrības izpratni par drošību internetā izceļ arī IT centrs valdes priekšsēdētājs Agris Krusts: «Izveidojas diezgan komiska situācija - kad pirms kāda laika ieviesa rīdzinieka karti, sociālajos tīklos tika pārmests, ka nu Ušakovs zinās, kurp rīdzinieki brauc. Tajā pašā laikā tie paši cilvēki aktīvi lieto Foursquare, iečekojoties dažādās vietās. Tas arī parāda attieksmi pret privātajiem datiem.»
CERT.lv vadītāja vietnieks Varis Teivāns Dienai atklāj, ka nepareizākā interneta lietotāju rīcība ir izmantot vienu un to pašu paroli dažādos resursos. «Esam strādājuši ar datu noplūšanas incidentiem, un nākas konstatēt, ka apmēram 70% gadījumu viena parole tam pašam lietotājam ir aktīva vairākās vietās. Tā ir bēdīga tendence. Ja vienā testā tas parādās 70% gadījumu, tad varu atļauties teikt, ka pret drošību internetā lietotāji attiecas nevērīgi,» secina V. Teivāns. Ir gadījumi, ka naudu mēģina izkrāpt arī šantāžas ceļā. Piemēram, ja cilvēks izmantojis vienādas paroles vairākos resursos vai apmeklējis publiski atvērtu bezvadu tīklu: «Stāsts par šantāžu ir vienkāršs. Uzbrucējs pieslēdzas lietotāja kontam, atrod tur kompromitējošu materiālu, e-pastā sazinās ar lietotāju un prasa naudu, lai iegūto informāciju nenopludinātu.» V. Teivāns norāda, ka šantāžas gadījumu skaits pieaug. Iespējams, tas ir tāpēc, ka arī pārbaudes tiek veiktas arvien intensīvāk.
Nozares pārstāvji kā nopietnu problēmu izceļ cilvēku lētticību. Īpaši tas atklājas gadījumos, kad interneta lietotājs atsaucas uz savdabīgām vēstulēm, kas sūtītas no otras pasaules malas. Tajās parasti tiek piesolīta milzu bagātība un neticamas iespējas, tikai pirms to iegūšanas jāpārskaita konkrēta naudas summa. Un ir tādi, kas uzķeras.
IT eksperts A. Krusts šajā situācijā virtuālo pasauli nevaino: «Ja cilvēki ir lētticīgi, tad internets ir tā vide, kur viņus noķer tagad. Ir jāsaprot, ka viņus ķēra arī pirms 20 gadiem, tikai citādā veidā.» Arī tehnoloģiju eksperts Juris Kaža izceļ naivuma kultu un saka: «Iedomājieties, stacijā jums nāk klāt cilvēks ar kaut kādiem maisiem un grib notirgot lupatas par zemu cenu. Cilvēks taču nojauš, ka tādā veidā neko labu nenopirksi. Tieši tādu pašu izpratni vajadzētu arī, uzturoties virtuālajā vidē.»