Šogad vienlaikus beidz gan bakalauri, gan maģistri. Maģistri iestājās ar ļoti dažādām iepriekšējām izglītībām un izpratni par kino mākslu: LU beiguši filozofi, ekonomisti, viens beidzis Tallinas mediju skolu, viens no RISEBA, pat dzejniece Elīna Veire, kura saņēma literatūras gada balvu. Divos gados viņi ir ļoti koncentrēti apmācīti filmu režijā un producēšanā. Sagatavoti minimāli, taču sajēdz un var darīt. Viņu vidū ir arī televīzijas operators Kārlis Lesiņš, kurš filmējis brīnišķīgas reportāžas pasaules karstākajos punktos un ļoti labi pārzina tēmu, to risina savā spēlfilmā Konvertīti - par jauniešiem, kuri grib izpētīt ekstrēmā islāma ideoloģiju. Galvenā varone grib iekļūt šajā tīklā un uztaisīt sensacionālas reportāžas. Šis ir ļoti dinamisks, skarbs un Latvijas drošības situācijai nekomplimentārs darbs. Dita Celmiņa, par spīti nelielajam finansējumam, uztaisījusi brīnišķīgu mūzikla skici. Bijusī Liepājas teātra aktrise Indra Vaļiniece izveidojusi dokumentālo filmu Folkmaņa faktors par Skrundas lokatora arhivāru Intu Folkmani. Viņa pati ir no Rudbāržiem, labi pārzina šo stāstu. Viena no visneparastākajām, interesantākajām maģistru filmām ir Lienes Lindes un Daiņa Juragas Septiņas neveiklas seksa reizes - asprātīgs sievietes pašportrets.
Nav viegli divos gados apmācīt cilvēkus, kuri pirms tam maz vai pat neko nav darījuši kino jomā. Maģistri bieži vien nepabeidz laikā, bet šis kurss kopā sāka un beidz. Tāpat arī bakalauri, kuri studēja četrus gadus. Ir svarīgi, lai viņi iegūst pieredzi, strādājot kopā kino darba modelī, kurā ir režisors, operators, montāžas režisors un producents. Esam ieguldījuši daudz spēka, lai sāktu specializāciju. Tikko apstiprinātajā audiovizuālās mākslas bakalauru programmā jau pārbaudītu modeli - studijas ar specializāciju - atļaujamies ietilpināt trīs gados. Mērķis ir, lai studenti daudz strādātu praktiski. To nebija viegli panākt, jo Eiropas Savienības regulu kontekstā akadēmiskajā izglītībā šo nedrīkst un to nedrīkst.
Valsts uzmanības fokusā gan ir eksakto zinātņu mācīšana nolūkā attīstīt mūsdienīgu ražošanu.
Es arī nedomāju, ka vajag masveidā ražot māksliniekus. Jāgatavo speciālisti, kuri orientējas nozarē. Tas ir ne tikai mākslinieks, kurš glezno, raksta dzeju vai sacer mūziku, bet tie, kuri iesaistīti šīs kultūras producēšanā un patēriņā. Efektīva producēšana ir nepieciešama, lai ar nelieliem ieguldījumiem dotu labu rezultātu. To Latvijā māk ļoti labi, mūsu nabadzībā visu laiku top kvalitatīvi mākslas darbi. Tos vajag izplatīt un gūt labumu, un arī to Latvijā tagad māk. Kultūras ministre Dace Melbārde bieži ir daudzinājusi kultūras industriju būtisko pienesumu valsts ekonomikai, bet man radies iespaids, ka tieši šos ciparus mūsu finanšu speciālisti un ministri laiž gar ausīm un nedzird.
Turpina domāt, ka kultūra tikai tērē nodokļu maksātāju naudu?
Savulaik ļoti populāra rietumos bija Ungārijas kino industrija, jo tur bija daudz lētāks darbaspēks, ļoti labi paviljoni un samērā laba tehnika. Tagad čehiem ar Prāgas studiju, kolosālo tehniku un ļoti kulturālo menedžmentu ir viss, kas vajadzīgs labai un bagātai filmas ražošanai. Daudzu filmu titros parādās slāviski uzvārdi. Tie nav emigranti, kuri dzīvo ap Holivudu. Šīs filmas ir ražotas Čehijā, Ungārijā, Slovākijā, arī Polijā. Pateicoties atbalsta programmām un pašvaldības atlaidēm, kopražojumi top arī Latvijā. Tas taču ir kolosāls bizness, jo nodrošina cilvēkiem darbu. Bet ir jābūt specialitātei, un ir jāzina svešvalodas. Audiovizuālās mākslas speciālistu izglītošana ir ekonomiski izdevīga. Mūsu studenti iekļaujas jebkurā kopproducēšanas grupā.
Kā lētais darbaspēks?
Lētais darbaspēks no Latvijas jau ir aizbraucis. Kvalificēts profesionālis ļoti labi kotēsies. Man pašam ar digitālo montāžu palīdzēja puisis, kurš strādā ar digitālām aparatūrām kā dievs. Viņš strādā nevis Latvijas kinoindustrijai, kurai tādi pakalpojumi vajadzīgi reti, bet Anglijai, BBC. Arī nodokļus diemžēl lieto Lielbritānija. Dzīvodami ikdienā, gribam domāt tālredzīgi un stratēģiski, bet ne vienmēr iegūstam atbalstu mūsu elementārām vajadzībām. Tas ir visas mūsu valsts attieksmes portrets: izglītībai tiek tas, kas paliek pāri. Bet tieši izglītībā vajadzētu būt labākai aparatūrai, montāžas galdiem, ekrāniem, datoriem. Ja students strādājis ar visjaunāko un perfektāko tehniku, viņš ir vislabākais speciālists. Bet, ja redzējis tikai vecu aparatūru, viņš nav nekas. Esam saņēmuši nelielu atbalstu no Kultūrkapitāla fonda. Es arī uzskatu, ka sūtīt mūsu jauniešus studēt ārzemēs nav ne lētāk, ne izdevīgāk, ne efektīvāk. Neesmu pēdējā laikā redzējis ļoti daudzus, kuri būtu atgriezušies. Bieži ir strupceļš: cilvēks izmācās to, kas nav pielietojams šeit, un nav kultūras kontekstā, jūtas kā svešinieks.
Mūsu valstī domā - ja sanāks, izglītībai kaut ko iedosim. Bet vajag domāt otrādi, jo izglītotie cilvēki radīs pievienoto vērtību un kapitālu. Ja valsts ar to nemācēs strādāt, protams, cilvēki brauks uz ārzemēm. Bet gan jau pamazām cilvēki ar pievienoto vērtību būs vajadzīgi arī šeit, lai radītu rietumiem ekvivalentu preci. Vieglāk būtu katru gadu štancēt kaut kādu akadēmisku produktu un nedomāt, ko ar to darīs, bet mēs ar studentiem pašlaik stratēģiju taisām vairāk, nekā par to ir parūpējusies valsts. Kultūras ministrija mūs izprot, bet tā nav bagāta ministrija. Mūsu augstskolas pedagogiem algas nav celtas kopš krīzes, kad tās nogrieza gandrīz par 60%. Renārs Vimba Berlīnē saņem Sudraba lāci, brāļi Ābeles Tamperē - Grand Prix, mūsējos aicina uz meistarklasēm, parādījusies animācijas filma pilnīgi jaunā tehnikā. Visi šie panākumi rada klimatu valstī. Tas ir svarīgi katram: ir mazas pensijas, bērni uz skolu jāved 20 kilometrus pa sliktiem ceļiem, bet, paskat`, mums ir puiši, kuri var uztaisīt kolosālu filmu, izrādi, mums ir izcili dziedātāji, mūziķi. Ar ministru un Saeimas deputātu pļāpāšanu nevar radīt nekādu klimatu. Bet šo mazo un lielo panākumu eksistence rada klimatu valstī, un tas ir nepieciešams.
Vai režisoram ir jāatklāj sabiedrības problēmas un potenciāls?
Jūtu, ka igauņi un lietuvieši ir sociālāki. Viņi domā par valsti aktuālās kategorijās. Jo kļūstu vecāks, jo vairāk mani sāk kaitināt eksistēšana estētiskā izolācijā, runāšana par estētiku vien. Pie tam Latvijā šim vīrusam ir pateicīga augsne - publika pieradināta teātrī redzēt kaut ko smalku, varbūt skumīgu, ar pietāti bauda estētiski perfektu pasauli: «nesapratu, bet bija jauki, man patika». Viņi nealkst: parunājiet arī par mani un to, kas man sāp, ko man domāt par savu dzīvi. Nesaku, ka smalkā māksla vispār nav vajadzīga, bet proporcijas mani uztrauc. Renārs Vimba ir malacis, ka nesamudžināja, neestetizēja savu filmu Es esmu šeit. Tā ir ļoti aktuāla un sociāla filma. Ļoti vienkārša. Bet tā ir gudra vienkāršība. Paradokss: Latvijā neviens tai nepareģoja lielu rezonansi, un pēkšņi, opā!, Berlīnē - Sudraba lācis. Drosmīgas un atvērtas filmas, kurām nebūtu aiztures - tādas es gan gribētu vairāk redzēt.
Pats filmā Uz spēles Latvija vēlējies noskaidrot mūsu vēstures baltos plankumus?
Šī filma ir par kolaboracionismu, par izvēli sadarboties ar okupantu varu. Jūtos ļoti laimīgs, ka esmu izstāstījis cilvēkiem sava tēva (1951. gadā čekas nogalinātā Osvalda Bileskalna - I. L.) stāstu, bet tas nav tikai par manu tēvu. Tas ir par latviešu nelāgo īpašību cienīt un sadarboties ar stipro varu un par rietumvalstu vieglprātīgo neorientēšanos notiekošajā. Cik viegli cilvēki pakļaujas tam, ka kāds sāk diriģēt viņu domas! Manuprāt, tas ir viens no baigākajiem ieročiem - pakļaut domāšanu. Šķiet, ka latviešiem ir bīstama tendence neaizdomāties: vai es domāju patstāvīgi, vai labprāt piekrītu domām, ko man atnes kāds svešinieks? Nelielām valstīm, mazskaitlīgām nācijām pareizā taktika būtu stimulēt spēcīgu patstāvīgu domāšanu, pašnovērtēšanu. Lai cilvēki spētu novērtēt to, ko viņi dara: vai tas ir gudri, labi? Ko tas dos man un maniem bērniem? Ka to neprotam, pierāda kaut vai mūsu politisko partiju īslaicīgā veģetācija, kā tās uzplaukst un novīst. Kāds taču tās atbalsta, un pēc gada jau noskatās: čuš! Bet neviens nesaka: kāds es biju muļķis, ka viņus atbalstīju. Viņš atkal ir gatavs pienest savu balsi un labvēlību nākamajam surogātplaukumam.
Mūsu partiju cīņas tikai apliecina neototalitārisma atgriešanos. Par ko tur ir runa? Vai par partijas stratēģiju, par pareizu, gudru ekonomisku politiku? Par personālijām! Smalkā valodā, par ko kurš atbildēs, bet patiesībā - kurš valdīs. Cilvēks vairs nav brīvs savā izvēlē un apstājas pie neziņas: bet ko tad es varu darīt? Baidās brīvi izteikties: varbūt neatbalstīs, nepiešķirs, neiedos? Bet, mīļie, kur ir robeža? Nākamais solis ir klusēt, jo citādi sodīs. Pārsteidza, ka Ventspils Augstskolā izbalsoja rektori no amata, bet valstī - klusums! Es gribētu, lai kāds izpētītu un pateiktu: neuztraucieties, viss noticis godīgi un taisnīgi. Vai tieši otrādi: uztraucieties, jo šis ir bīstams precedents! Bet viedokļa nav.
Kā Latvijai kļūt spēcīgai, neuzkāpt uz vecajiem grābekļiem?
Vajag runāt! Bet ne pļāpāt internetā. Vajag būt gudriem. Savulaik populārais ķirurgs Amosovs, kuram jautāja, ko darīt, lai sirds būtu vesela, atbildēja: neesiet resni! Viss. Es gribu teikt: Neesiet muļķi! Esiet gudri! Vajadzētu pilnveidot izglītības sistēmu visos līmeņos. Man, protams, vairāk rūp augstākā izglītība, jo tā rada gala produktu, kas veido kultūras un izpratnes klimatu valstī. Bet tas nevar rasties, ja nav pēctecības. Varu iedot palasīt, cik šausmīgā valodā studenti raksta savus teorētiskos darbus. Tie liecina, ka skolās valoda ir ļoti noniecināta. Kultūras akadēmijā pašlaik ir diezgan daudz pārsteidzoši talantīgu studentu no Madonas, Kandavas, Talsiem, Saldus. Taču mazajās skolās ir bēdu leja. Notiek diferenciācija: ir cilvēki ar lielākām un mazākām iespējām, un valsts to mierīgi pieļauj. Tas ir nežēlīgi.
Mums ir daudz maskulīnas sadzīves prevalēšanas: vīrietis pirmais izpaudīsies un saņems naudu, tomēr sabiedrība ir ļoti sievišķīga. Ir ļoti maz vīriešu cienīgu varoņdarbu, un, ja ir, tad netiek izcelti. Studiju gados Maskavā vēroju un brīnījos, cik gruzīnu čaļi ir stabili. Tāda stabila viņiem bija arī attieksme pret mākslu. Viņi nešaubījās par saviem kritērijiem. Pašcieņa un spēcīgs mentālais kods. Pats sev spriedējs. Kā tagad bokseris Mairis Briedis nāk par labu Latvijai!