Papes dabas parkā viņš strādāt sāka 2001. gadā - drīz pēc tam, kad ar Pasaules Dabas fonda gādību 1999. gadā te tika ievesti pirmie 18 savvaļas zirgi. Tagad to ir ap 60. Vēlāk tika ievesti tauri - tagad to ir kādi 55. Savvaļas zirgi un tauri šajā teritorijā, kas kā dabas parks veidota, lai aizsargātu ligzdojošos un caurceļojošos putnus, veic Latvijā reti sastopamu dabisko palieņu pļavu noganīšanas funkciju. Kādreiz te bija aizaugušas lauksaimniecības zemes, tagad visā krāšņumā redzama unikāla floras daudzveidība. Pārtiekot no zāles, krūmiem, niedrēm un koku mizas, lielo savvaļas zālēdāju pēcteči dabiskā veidā gādā par bioloģiski vērtīgu pļavu pastāvēšanu un atklātu dabas ainavu eksistenci.
Te ir konstatētas 278 putnu sugas - Papes ezers tiek uzskatīts par caurceļotāju putnu paradīzi un putnu vērotājiem tagad ir īstais laiks klusi ierasties šajā īpaši aizsargājamajā Latvijas teritorijā.
Zirgu platības «izaugušas»
Pirms cilvēks sāka nodarboties ar zemkopību, Eiropas savvaļas zirgi tarpāni bija dabas sastāvdaļa - Baltijā tie bija sastopami vēl viduslaikos. Pēdējais zināmais tarpāns citos ganību laukos devies Krievijā 1887. gadā. Par tarpānu kādreizējo klātbūtni Latvijā liecina arheoloģiskie atradumi un tautasdziesmas. 1936. gadā poļu profesors Vitalani, atlasot tarpānam vislīdzīgākos zemnieku mājas zirgus, uzsāka atgriezenisko selekciju, kuras rezultātā mājas zirgs paaudžu laikā atkal pārtapa par savvaļas zirgu. To nosauca par Konik Polski - poļu zirgu. Pēc izskata un izdzīvošanas spējām savvaļā tas ir līdzīgs tarpānam.
Pašlaik daudzās Eiropas valstīs tiek veidotas speciālas programmas, lai šos lielos zālēdājus atkal atvestu dabiskā vidē. Tā ir viena no Pasaules Dabas fonda prioritātēm - popularizēt lielo zālēdāju nozīmi dabā. Ints Mednis atceras, kā šajās pļavās izskatījies tad, kad atvesti pirmie zirgi - zāle tik gara, ka lopiņiem tajā bijušas redzamas tikai galvas. Sākotnēji ganības bija nelielās platībās - ap 50 hektāriem, tagad tās «izaugušas» līdz aptuveni 320 hektāriem. Tagad tur, kur zāle noēsta īsa, arvien biežāk ganās meža zosis, kuru kādreiz te nebija. Tur, kur zāle saglabājusies garāka, lielā skaitā sastopami uz zemes ligzdojošie putni, bet tur, kur palikusi neaiztikta, bagātīgi zied ziedaugi. Nu jau gadus sešus septiņus te var atrast īpaši aizsargājamās orhidejas.
«Dabā katrs lopiņš spēlē savu, no ekoloģiskā viedokļa nepieciešamu lomu. Zirgs ēd labāku, mīkstāku, sulīgāku zāli, tauru govs - rupjāku. Dabā šie dzīvnieki papildina cits citu, veidojot bioloģiski daudzveidīgas ganības. Rudenī lopi ēd vienu zāli, pavasarī, vasarā citu - kā sezonālie veģetārieši, kuri sabalansē savu uzturu. Ziemā savukārt barojas ar koku mizu, zariem - sevišķi labi to var redzēt pēc nograuztajiem kārkliem, kuri pēc tam nokalst. Turklāt lielie zālēdāji ap sevi veido dzīves telpu arī citām sugām,» paskaidro Ints.
Kad dodamies apskatīt savvaļas zirgus, savu veco, uzticamo medību suni Egonu Ints atstāj džipā. Cilvēka klātbūtne zirgus netraucē, taču suņus zirgi var uztvert kā savus dabiskos ienaidniekus vilkus. Uzbrukums četrkājainajam mājas rējējam nožogotajās savvaļas zirgu ganībās ir garantēts, tāpēc tūristi ar suņiem te ielaisti netiek. «Ir bijuši gadījumi, kad vietējās lauku tantiņas palaiž savus dukšus vakaros paskriet. Ko duksis dara? Ķer stirniņas, briedīšus trenkā un - par nelaimi - ieskrien ganībās. Ērzeļi suni ātri vien nobeidz. Nospārda,» stāsta Ints un turpina: «Savvaļas zirgi dzīvo sociālos baros, un viņiem ir sava aizsardzības sistēma - mazie pēcnācēji ir ganāmpulka vidū, ērzeļi apkārt un ganāmpulkam neko nevar izdarīt. Pie mums nav tādu vilku baru, kas zirgus var izkliedēt. Neesam redzējuši, ka tiem uzbruktu vilks.»
Arī pašiem tūristiem bez gida klātbūtnes aiz nožogojuma atrasties aizliegts. Ir bijuši gadījumi, kad zirgi tikuši piebaroti; pēc tam atklājies, ka rikšotājiem iebaroti arī plastmasas maisiņi, pudeļu korķīši - protams, tā rezultātā skaistuļi zirgi aizgāja bojā. Kopā ar Intu Medni gan zirgiem varam tuvoties droši, novērojot viņu uzvedības paradumus.
Neaprēķina spējas
Putnu migrācija pie Papes ezera atkarīga no laikapstākļiem - vienugad tā sākas agrāk, citugad vēlāk. «Ja ziemeļos uznāk aukstums, visi zosveidīgie, dzērvjveidīgie ir pie mums. Uznāk labs laiks, kustība apstājas. Putnu migrācijas kulminācija ir septembra beigas, oktobra sākums,» stāsta Ints. Visaktīvākie putni esot agri no rīta un vakarpusē - ap saullēktu un saulrietu. Savukārt savvaļas lielajiem zālēdājiem lielā kustība saistās ar vairošanās laiku - maija beigām, jūniju, kad lielie zālēdāji kaujas, mērojas spēkiem, cīnās par pretējā dzimuma labvēlību. Kā atzīst Ints, Papes dabas parkā iedzīvojušies gan zirgi, gan tauri. Šo savvaļnieku pēcteči nodoti arī citām aizsargājamajām teritorijām Ķemeros, Grobiņas Vītiņu pļavās, Naukšēnos, arī uz privātām zemēm.
Taujāts, kāpēc savvaļas zirgi daudzviet nav iedzīvojušies privātajās zemnieku saimniecībās, kur nelieli ganāmpulki tiek ņemti, lai pildītu dzīvo pļaujmašīnu funkcijas, Papes dabas parka eksperts teic, ka lielu lomu spēlē priekšstats par šo nodarbi: «Ja grib nodarboties ar savvaļas zirgiem, tas jādara ilgtermiņā. Cilvēki neaprēķina savas spējas. Viņi grib zirgus, viņiem tas liekas skaisti, bet nav tā, ka var izlaist zirgus aplokā un aizmirst par tiem. Aploki jālabo, jāapseko. Jārēķinās, ka zirgi vairojas un ne visur iespējams teritoriju palielināt. Vienam savvaļas zirgam nepieciešama divus hektārus plaša mozaīkveida ainava ar krūmājiem, kokiem, pļavu. Problēmas sākas, kad zirgi savairojas un skaits pieaug. Tad viņi lien ārā no aplokiem, un privātīpašniekiem tas vairs nav interesanti. Savvaļas zirgi pļavā izskatās skaisti, bet tas uzliek arī pienākumus.»
Pietrūkst līdzekļu
Papes dabas parkā 90% zemes pieder privātīpašniekiem. I. Mednis atzīst - ar tiem, ar kuriem noslēgti sadarbības līgumi par nomu ilgtermiņā, problēmu nav, taču cita problēma gan ir: «Ezera ziemeļu daļā teritoriju esam samazinājuši, jo īpašnieki zemi gribēja pārdot. Bieži vien tam, kurš nopērk, interesē lauksaimniecība - rezultātā tur, kur desmit gadus esam ganījuši lopus, vienā dienā zeme tiek uzarta. Problēma tajā, ka esam nevalstiska organizācija un mūsu likumdošana nosaka, ka Latvijā nevalstiskās organizācijas zemi iegādāties nevar. Citur Eiropā gan ir virkne fondu, kas piešķir līdzekļus zemes iegādei dabas aizsardzības vajadzībām.»
I. Mednis norāda arī uz citu sasāpējušu jautājumu - Latvijā kopumā pietrūkst līdzekļu dabas aizsardzībai. «Viss balstās uz projektiem. Ilgtermiņa finansējuma dabas aizsardzības, apsaimniekošanas pasākumiem nav. Mēs zinām, cik saņemsim maksājumos par pļavām, kuras šeit uzturam, noganām, bet plānot budžetu nevaram - ne tūrisma attīstībai, ne uzturēšanas izmaksām, ne citām aktivitātēm,» lielākos izaicinājumus īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apsaimniekošanā raksturo Ints un turpina: «Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Dabas aizsardzības plānā tiek iekļauti visi nepieciešamie pasākumi, bet, lai tos īstenotu, tiek piesaistīts atsevišķs finansējums. Ir iespējas dabūt mazāku naudiņu katram no pasākumiem, piemēram, aploku maiņai ganībās, maluzvejnieku ķeršanai - šajā gadījumā to sniedz Latvijas Vides aizsardzības fonds. Diemžēl Latvijā arī nav tādas mecenātisma kultūras kā citviet Eiropā, kur sabiedrībā ir populāri ziedot dabas aizsardzības aktivitātēm. Pie mums ziedo sunīšiem, kaķīšiem, bet ne dabas aizsardzībai kopumā.»
Pļavas ir izzudušas
Būdams savas sirdslietas patriots, Ints jau vairākus gadus organizē dabas talkas. Tā kļūst par tradīciju, un arī šogad no 14. līdz 16. septembrim Papes dabas parkā notiks Dabas aizsardzības brīvdienas. Tas ir lielisks veids, kā pavadīt laiku dabā, veicot dabas aizsardzībai nozīmīgus darbus, satiekot iepriekš nesatiktus cilvēkus, un pabūt vietās, kur ikdienā neizdotos būt.
Šoruden talkas laikā iecerēta palienu pļavu attīrīšana no krūmājiem Papes ezera krastā, lai palielinātu bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu ganības lielajiem zālēdājiem. Nakšņošana paredzēta Papes dabas parka reindžera mājās. Ēdināšana - trīs reizes dienā, kopīgi gatavojot. Maksa par dalību - 30 eiro. Jāpiesakās gan iepriekš. «Jau trīs gadus pie mums brauc entuziasti no Igaunijas, tagad mēģināsim piesaistīt latviešus. Krūmus jau esam izcirtuši, ir plānots žagarus novākt un sadedzināt. Ja atbrauc 20-30 cilvēku, var izdarīt daudz,» rīcības plānu īsi izskaidro Ints.
Papes dabas parka saimnieks uzskata - Latvijā arī lauksaimniecības politika ilgtermiņā nav videi draudzīga: «Lauksaimniekiem pašlaik tiek maksāts par procesu, par to, ka rūcina traktoru, ar zemi, sēj labību, bet nevienam neinteresē gala produkts - uzturēt lauksaimniecības zemi atbilstošā stāvoklī. Arī lauksaimniecības izmantošanas metodes kļuvušas ļoti intensīvas. Pie mums lauksaimniecībā pat vairs nav tāda termina «pļava». Ir zālājs. Tas nozīmē, ka zemi apar un iesēj augstvērtīgas graudzāles, kas nepieciešamas lopbarībai, taču svarīgi saglabāt pļavas dabisko kontinuitāti. Latvijā saglabājies vairs tikai 0,1% dabisko pļavu. To principā nav.»