Senioru Diena devās uz Talsu novada Laucienu - iztaujāt pansionāta ļaudis par iemesliem, kas likuši izdarīt šādu izvēli, priekšrocībām, ko sniedz sociālās aprūpes iespējas, un par viņu emocionālo noskaņojumu, dzīvojot veco ļaužu namā.
Garš mūžs ir grūts
Ierodoties pansionātā Lauciene, esam nokļuvuši «no kuģa uz balli» - te svin Valentīndienu. Skan dzīvā mūzika, vairāki pāri jau laižas dejā un zālē sapulcējušies teju visi, ko vecums nav piekalis pie gultas. Pansionāta frizierīte Lāsma smaida, viņas pakalpojumi šodien bijuši īpaši pieprasīti, jo dāmām jāveido frizūras. Kādas ir modē? «Modei nav izšķirošas nozīmes, seniores saka, lai veidoju pēc savas gaumes. Paļaujas uz mani. Kundzēm svarīgāk parunāties,» laipni stāsta Lāsma.
Bibliotēka, kurā ir četri datori ar internetu, gan šajā stundā tukša - visi ir zālē. Bibliotekāre Raisa stāsta, ka seniores labprātāk izvēlas dāmu romānus, kungi - detektīvus. Pansionāta iemītniekiem pieejama arī vingrošanas zāle un trenažieri - te uz rīta rosmi ik dienu sanāk fiziski aktīvākie starp vecajiem ļaudīm. Ir kapela, kur notiek dievkalpojumi.
Sabiedriskas aktivitātes gan izpaliek pansionāta vecākajai iemītniecei - 103 gadus vecā Velta Pelse savas dienas te vada gultā. Seniore gan nedzird, taču viņa joprojām lasa un ar personālu sazinās, atbildot uz rūtiņu kladē rakstiski uzdotiem jautājumiem. «Viņa ir mūsu labais optimistiņš,» verot vaļā Veltas kundzes istabiņas durvis, teic saimniecības māsa Irene Briede. Uz palodzes smaržo nesen jubilejā dāvinātās hiacintes, bet pati simtgadniece, kura pansionātā uzturas kopš 2009. gada, sagaida ar smaidu. «Te esmu pieredzējusi tikai labu. Priekšniecība brīnišķīga, māsiņas ļoti gādīgas, viņām jau vajadzīga liela pacietība ar mums, invalīdiem. Es nestaigāju, nedzirdu, redzu tikai ar vienu aci - kur tāds der? Bet šeit - der,» stāsta Veltas kundze. «Pārāk garš mūžs ir grūts. Bet citiem senioriem gribētu tikai novēlēt tādus apstākļus, kur viņi būtu aprūpēti un apmierināti.»
Kad atved uz nestuvēm
Pansionātā Lauciene pašreiz uzturas 185 iemītnieki. Faktiski paredzētas 170 vietas, taču šajā periodā pieprasījums liels, iekārtotas papildu istabiņas. Pansionāts ir pašvaldības iestāde, pirmām kārtām te uzņem Talsu novada pašvaldības klientus, ja rodas brīvas vietas - rindas kārtībā arī citās teritorijās dzīvojošos.
Kā norāda pansionāta direktors Andis Kukītis, dotācijas no pašvaldības pansionāts nesaņem, veco ļaužu un invalīdu uzturēšanās izmaksas pamatā sedz iemītnieki. Vienam iemītniekam uzturēšanās pansionātā izmaksā 438,24 eiro mēnesī, nodrošinot ēdināšanu četrreiz dienā, ārstēšanās izdevumus un izklaides pasākumus. «Nodrošinām visu, papildu izdevumu klientam nav. Stājoties pansionātā, tiek noslēgts līgums ar privātpersonu vai tās radiniekiem, kuri maksā starpību no uzturēšanās maksas. 90 procenti no pensijas tiek ieskaitīta pansionāta kontā, 10 procenti klientam izmaksāti uz rokas. Ja cilvēku pansionātā ievieto pašvaldība, starpību piemaksā tā. Ar šo uztura maksu varam izdzīvot tikai tad, ja mums ir vairāk nekā 170 klientu,» atzīst A. Kukītis.
Vidējā pensija valstī - aptuveni 230 eiro. Ar šo naudu pensionāram grūti izdzīvot pašam un neiespējami segt uzturēšanās izmaksas pansionātā. Tomēr brīvu vietu Latvijas pansionātos faktiski nav. A. Kukītis uzsver: «Šādas pensijas nav normālas. Cilvēks visu mūžu strādājis, bet nonāk līdz tam, ka viņu - neaprūpētu, nepaēdušu - atved uz nestuvēm. Paiet kāds mēnesis, tad viņš sāk staigāt.» Tādi gadījumi esot bieži novēroti, arī citos pansionātos. «Liela problēma saistās arī ar specializētajiem pansionātiem. Rindas uz tiem lielas, un, tā kā tajos netiek, radinieki spiesti savus psihiski slimos tuviniekus likt pašvaldību pansionātos. Līdz ar to - gribam palīdzēt, bet mums kļūst grūtāk strādāt, jo nepieciešami specializēti medikamenti, speciāls aprūpes personāls. Valsts par to nedomā,» norāda A. Kukītis. Pansionāta direktors uzskata - lai atvieglotu dzīvi vecumdienās, vispirms valstī būtu jāsakārto pensiju jautājums.
Sāpīgs jautājums
Nav noslēpums, ka pansionātos nonāk dažādu sociālo slāņu pārstāvji, arī bijušie cietumnieki. «Kontingents ir visdažādākais. Varu teikt - 95 procenti no maniem klientiem ir ar problēmām,» neslēpj A. Kukītis. Veselības problēmu spektrs vecajiem ļaudīm visai plašs, tomēr kā apgrūtinošāko pansionāta direktors min bijušo cietumnieku kontingentu, kam būtu jāparedz atsevišķas sociālās mītnes. «Daļa no viņiem varētu atrasties arī parastos pansionātos; viņi pielāgojas šim dzīvesveidam, ja nav pārsvarā,» uzskata direktors.
Viņš neslēpj - problēmas sagādājot alkohola lietošana. «Tā kā ir brīvais režīms, viņi iet uz veikalu. Ir točkas, ko policija nevar likvidēt. Atskurbtuvju nav. Daži, lietojot alkoholu, kļūst agresīvi - piezvanām policijai, viņu aizved uz trim stundām, tad palaiž vaļā - atgriežas vēl dusmīgāks un nekas namainās. Tā ir liela problēma,» saka A. Kukītis. MK noteikumi paredz - par iekšējās kārtības traucēšanu no pansionāta tās iemītnieku var izlikt vienīgi tajos gadījumos, ja nemiera cēlājam ir, kur dzīvot. «Ja pansionātā ievietojusi pašvaldība, vēršamies pie tās, taču visbiežāk pašvaldībai nav dzīvojamās platības, kur šos cilvēkus izmitināt. Ar to arī viss beidzas. Tas ir sāpīgs jautājums visos pansionātos,» secina pansionāta direktors un piebilst - ar dzērājiem stingri cīnoties: «Alkoholu ņemu nost un leju ārā.»
Savukārt saimniecības māsa Irene Briede novērojusi - tāds, kāds cilvēks bijis dzīvē, tāds ir arī šeit, gan attieksmē pret tuvajiem, gan apkārtējiem. «Cenšamies visu izdarīt, palīdzēt, kā varam. Ir tādi, pie kuriem šeit neviens neatbrauc, ir gan kaprīzie, gan labestīgie, visādi cilvēki,» pastāsta I. Briede.
Jūtas drošībā
Ivars Kreilis savulaik strādājis administratīvos darbus valsts struktūrās. Bijis republikas čempions volejbolā! Uz pansionātu pirms trīsarpus gadiem pārcēlies no privātmājas Spārē. Ivaram ir 80 gadu, un seniors atzīst - sākumā bijis psiholoģiski grūti. «Tā atmosfēra... Sveša vide, nav neviena pazīstama. Nebija pierasts būt kopā ar tik dažāda kontingenta cilvēkiem. Māca vientulības sajūta. Bet tas - kamēr iepazīstas,» atzīst Ivars.
Pagājuši divi gadi, un nu jau arī šeit atradis sev kompāniju. «Nē, ne draugus - dažus domubiedrus. Katram jau savas intereses, savs dzīvesstāsts. Pieradu pie atmosfēras, pie kārtības. Sākumā, kad istabiņā bijām divi, tad bija grūtāk, bet tagad esmu viens. Paskatos televizoru, paklausos radio. Ar kaimiņiem papļāpājam. Rēķinu tā - ja cilvēks palicis viens, pansionātā nav slikti. Te rūpējas, veļa vienmēr tiek nomainīta. Ēšana laba. Ja nedzer un nesmēķē, var nopirkt kafiju, augļus. Es nesūdzos. Esmu pilnībā aprūpēts, un man ir drošības sajūta,» saka Ivars.