gada visvairāk laika aizgāja projektos, kas saistās ar veterinārmedicīnu, kā arī veltīju spēkus topošo veterinārārstu izglītošanai.» Pagājušā gada 18. novembrī Liene Dindone pārcēlās uz dzimteni pavisam, jo dēli Matīss un Kaldis beiguši studijas. Lienes dzīvesbiedrs psiholoģijas doktors Jānis Grants ir pasniedzējs Latvijas Universitātē.
Laiks iet, viss mainās
Kā no kukaiņiem nonācāt līdz suņiem un kaķiem?
Man jau bija divas izglītības - bioloģijā un zooloģijā. Iegrimu pētniecībā, tā aizrāva un prasīja ļoti daudz laika, bet man bija svarīga latvietība, gribēju ģimeni un bērnus. Meklēju ko vienkāršāku, bet personīgi aizraujošu. Izvēlējos Mičiganas Universitātē studēt veterinārmedicīnu, jo jūtos vērtīga, kad spēju palīdzēt citiem.
Kā iejutāties Latvijā?
Te daudz kas bija citāds. Kā veterinārārste sākumā novēroju daudz īpašu gadījumu, lēkmes, konvulsijas dzīvniekiem. Izrādījās - tas bija suņu mēris, kas Amerikā jau sen izskausts, bet te nebija vakcīnu. Daudziem kucēniem novēroju lielas un sāpīgas locītavas. Tas bija rahīts, jo dzīvnieki nelietoja sabalansētu barību, tiem trūka kalcija un fosfora. Klīnikās nebija labas aparatūras, nevarēja veikt nopietnas analīzes, medikamentu klāsts bija ļoti šaurs. Tas bija smags laiks, kas tagad beidzies.
Kas iepriecina profesionālajā jomā, kas sāp?
Tāpat kā cilvēki visā pasaulē, arī latvieši mīl dzīvniekus. Tikai individuālās atbildības sajūta te mazāka nekā Amerikā. Pēdējā laikā tomēr jūtamas izmaiņas. Agrāk cilvēki reti sterilizēja dzīvniekus. Tagad to dara. Atzīstama ir akcija noķer - sterilizē - palaiž. Tas mazinās bezpajumtes dzīvnieku skaitu, kas Latvijā ir ļoti liels. Ar prieku vēroju, ka cilvēki no patversmēm ņem arī vecākus dzīvniekus. Man sāpīgākā lieta ir suns pie ķēdes. Tādā ziņā klaiņojošam sunim ir pat vieglāk, jo suns ir bara dzīvnieks, viņam jākomunicē ar cilvēkiem un citiem suņiem. Ķēdes sunim tas liegts.
Kādi ir topošie veterinārārsti Latvijā?
Ļoti vēlētos, lai viņus mācītu pasniedzēji, kas zināšanas ieguvuši Eiropā un Amerikā un spēj pasniegt tās augstā līmenī. Latvijā studenti mācās no lekciju pierakstiem, bet problēma jārisina, saliekot kopā slimības pazīmes, analīžu rezultātus, praktisko pieredzi, jāmeklē grāmatās un internetā. Amerikā uz vienu vietu veterinārmedicīnas fakultātē ir desmit cilvēku, veterinārārsts ir prestiža profesija. Latvijā auklējas ar kūtriem studentiem. Tomēr lietas iet uz labo pusi. Tagad Veterinārmedicīnas fakultāti vada jauns dekāns Ilmārs Dūrītis. Viņš ir praktiķis, kas ieinteresēts izveidot klīnisko apmācību, tiks veidotas funkcionējošas klīnikas un laboratorijas, aicināti kompetenti mācībspēki. Domāju, ka VMF vajadzētu veidot angļu valodā studējošo plūsmu, tad te mācītos studenti no visas pasaules.
Ar klientiem jārunā
Gan cilvēku, gan dzīvnieku ārstēšanā liela nozīme ir pacienta un ārsta savstarpējai komunikācijai.
Amerikā biju lepna, ka klients uzticas manām zināšanām un pieredzei. Latvijā ārsti maz runā ar klientu. Man gribas ar viņu runāt un likt saprast, cik man svarīgs viņa dzīvnieks, ko es viņa labā darīšu, kādas analīzes veikšu un ko tas dos. Es vēl tik labi neizprotu cilvēkus Latvijā, viņi nav atklāti. Tomēr man patīk strādāt praktiski, bet vairāk gribētu apmācīt studentus, palīdzēt jaunajiem ārstiem.
Dzīvnieki Latvijā un Amerikā taču ir vienādi?
Amerikā maz agresīvu dzīvnieku, jo selekcijas rezultātā patur mīlīgos un likvidē agresīvos. Grūti ārstēt suni, kam uzlikts uzpurnis un divi cilvēki viņu tur visiem spēkiem. Protams, jāņem vērā, ka klīnika pati par sevi ir stresa pilna. Man patīk kaķi. Tos ārstēju labprātāk, bet ar kaķiem jāapietas īpaši uzmanīgi. Suns stresu pauž atklātāk, kaķis vairāk patur sevī, un tas izpaužas dažādās veselības problēmās. Kaķim grūtāk noteikt klīniskās pazīmes, tas ir lielāks izaicinājums man kā profesionālei. Amerikā ļoti cenšas dzīvniekiem noņemt fizisko un garīgo stresu, vairāk lieto nomierinošus un pretsāpju līdzekļus. Mums arī tas jāattīsta. Man visplašākās zināšanas un pieredze ir iekšķīgās slimībās, es arī operēju, bet sarežģītākos gadījumos, protams, aicinām palīgos speciālistus.
Cilvēki nereti ir neizpratnē, ka veterinārie pakalpojumi ir ļoti dārgi.
Tā tas ir visā pasaulē. Ļoti dārga ir aparatūra, un valsts to nedotē kā cilvēku medicīnā. Ja, piemēram, veterinārārsts grib būt drošs par operācijas iznākumu, nepieciešams rentgena uzņēmums, dažādas analīzes, inhalācijas narkoze, monitorings (aparāts, kas rāda skābekļa, asins spiediena, sirds darbību operācijas laikā) un daudz kas cits. Asistentam obligāti jānovēro dzīvnieks, kamēr tas atgūstas no narkozes. Lai attīstītos veterinārmedicīnas pakalpojumi Latvijā, jāveido lielākas klīnikas, citādi nevar atļauties ieguldīt naudu modernā aparatūrā.
Kādas ir jūsu ieceres veterinārmedicīnas jomā?
Es gribētu iekārtot klīniku, kurā strādātu ārsti, kas būtu ar mieru vismaz pusi sava laika veltīt studentu apmācībai. Ļoti vēlētos, lai pacientu analīžu materiāls nebūtu jāsūta uz Vāciju vai Ameriku, bet Rīgā darbotos labākā laboratorija Baltijā. Gribu savas zināšanas nodot topošajiem veterinārārstiem. Ieceru man daudz. Vēl kas - es uzņemos atbildību par dzīvnieku, un, ja zinu, ka pasaulē ir zāles, kas viņam var palīdzēt, bet tās nav iekļautas Latvijas veterinārmedicīnas zāļu reģistrā, man vienmēr jādodas pēc vienreizējas atļaujas tās lietot! Amerikā tā nenotiek. Latvijā vēlētos lielāku brīvību pasaulē atzītu medikamentu izvēlē un lietošanā.
Ko jūs ieteiktu cilvēkbērnu vecākiem?
Manu dēlu mīļākās bērnības atmiņas saistītas ar mūsu suņiem. Nekas cilvēka bērnam nav tik svarīgs kā četrkājaina būtne, ko viņš mīl un kas uzticīgi mīl viņu.