Taka ir lieliski nomarķēta, turklāt es neeju pirmā, bet sekoju pēdām, tāpēc vienā mierā varu beidzot nedalīti papriecāties par esamību šeit un tagad. Kā sniegs kūst un čaukstēdams krīt no kokiem, kā citādi pilnīgā klusumā šķietami tepat pie auss iekliedzas kāds putnēns, izprātot, nez kur gājis tas vilciņš un milzīgais alnis, kuri atstājuši savas pēdas sniegā.
Ar lielo somu plecos un sniega biksēm ir karsti, saulīte žilbina acis, vaigi un degungals apdeg. Padzeros no kalnu strautiņa. Ūdens ledains, drusku garšo pēc rūsas, bet par kazlēnu, kā tajā pasakā, nepārvēršos, tad jau viss kārtībā... Brokastīs uz ugunskura kausējām sniegu, lai tiktu pie putras un kafijas, arī tas garšoja labi. Aprīļa sākums ir pēdējais brīdis pirms vasaras, kad iet kalnos, iespējams, vēl pēc nedēļas divām šis maršruts būtu nepieveicams. Jau tagad viss kūst, slīd un pil, un šķietami stabilā takā iebrūku teju līdz viduklim, jo zem kupenas pavasaris izskalojis ceļu strautam. Vietām zem kokiem sniegs nokusis un atsedzas pūkainas sūnas, pilnas ar brūkleņu mētrām. Varētu saritināties guļammaisā un pasnaust pusdienlaiku, bet telefoni visiem izlādējušies un nezinām, kad un kur būs mūsu nākamā naktsmītne.
Kalnos ir būdiņas, kur atpūsties nogurušiem ceļiniekiem, lielākoties tie ir slēpotāji, paši norvēģi, kas bauda brīvdienu aktivitātes, bet nav īstas pārliecības, kad kādu no tām sasniegsim.
Mūsu maršruts sākās netālu no Tronheimas lidostas, apdzīvotā vietā ar simbolisku nosaukumu Hell. Tur ziedēja vizbulītes un māllēpes, bet pēc pāris kilometriem jau atkal ziema! Drusku pabraucām ar vilcienu, pārnakšņojām teltī, un mērķis ir nokļūt no Hegras līdz Kvitfjelhitai, pa kalnu taku mērojot 22 kilometrus, lai pēc tam pieveiktu vēl padsmit un pēdējo dienu palaiskotos gleznainajā Tronheimā. Par Norvēģu ceļinieku namiņiem klīst leģendas, un gribam kādā nokļūt. Daļa ir par maksu un pieejami tūrisma kluba biedriem, daļa atvērti un uzņem ikvienu.
Maza būdiņa ar vienkāršu galdu, soliem, krāsniņu un pirmās nepieciešamības aprīkojumu - katliem, tējkannu, svecēm, sērkociņiem un sausu malku - beidzot ir klāt! Tur sastopam kādu norvēģu kungu, kurš ik gadu kopā ar draugiem Lieldienās atslēpo ēku apraudzīt. Domubiedru grupiņa atjaunojusi 1930. gadā celto namiņu un tagad to uzrauga. Iemalkojam karstu tēju un dodamies tālāk, baudot skatus, kas paveras, kad esi augstāk par mākoņiem.
Galamērķī nokļūstam līdz ar saulrietu un nakšņojam zem dūnu segām. Mums paveicas, jo mājā apmeties norvēģu pārītis - pretējā gadījumā mums tā būtu slēgta. Norvēģi mūs pacienā ar lāceņu desertu un lepojas, ka ogas vasarā lasījuši paši. Mājiņa kā pasakā, ar milzu lāstekām gar jumta kori un svecēm logos. Elektrība darbojas uz saules baterijām, un lampas tiek iedegtas vien ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Bet nakts ir gaiša, jo spīd pilnmēness, kuru es neredzēju, jo gulēju lāča miegā...