Un tad es iedomājos - Dievs izpilda manu lūgumu, un lolotais iekrīt man rokās. Vai būšu laimīga? Nezinu, jo man nekad vēl tā nav bijis, kaut arī īpaši nevaru sūdzēties par dzīves pāridarījumiem. Taču - pēkšņi viss ir, un es, starojoši laimīga, izeju saules pielietā ielā, un tur pie žoga sēž izbadējies slims kaķis vai izmests kucēns… Un es saprotu, ka tam dzīvniekam manis vajag. Ja es viņam paiešu garām, mana laimes sajūta sabruks kā kāršu namiņš, un visi labie dāvājumi izkūpēs gaisā.
Nesaraujamas stīgas mūs visus vieno Veselumā ar dabu, bez tās mēs nekur. Cilvēki saņem daudz mīlestības un sapratnes, bet ir reizes, kad mums kādam jāsniedz pretī silta plauksta. Nekautrēsimies palīdzēt, jo tikai tad būsim patiesi laimīgi. Ja kāds šo sajūtu nepazīst, novēlu viņam jaunajā gadā izbaudīt cilvēka vai dzīvnieka glābēja un devēja līdzjūtības vibrējošo toni dvēselē.