«Pirmā iepazīšanās ar florbolu bija 1995. gadā. Esmu no Rojas, kas, mūsuprāt, ir florbola dzimtene Latvijā. Treneris Jānis Volejs saņēma zviedru sadraudzības pilsētas dāvanu - florbola nūjas. Sākumā nezinājām, kas ar tām jādara, bet dabūjām noteikumus un sākām spēlēt,» Juruša atceras pirmos soļus florbolā.
Jau pirmajā sezonā ar Rojas komandu kļuvāt par čempionēm!
Jāsaka paldies trenerim, kurš saredzēja mūsu potenciālu vai arī kādu citu iemeslu dēļ pieteica mūs Latvijas čempionātam. Viņš uzkala pirmos vārtus, borti bija no koka. Sākām trenēties, bija fiziski smagi treniņi - tie, kas pazīst Jāni Voleju, zina, ko nozīmē smagi trenēties. Kad trenējāmies ar mērķi par čempionāta medaļām, tad netrūka ne smilšu maisu plecos, ne smagu koka nūju, ne gumijas ripu. Florbola nūju un spēli redzējām tikai, kā saka, svētku dienās. Bet tas viss deva rezultātu, un jau pirmajā čempionātā ar Rojas komandu izcīnījām zelta medaļas, un tad jau nekas cits neatlika, kā turpināt iesākto.
Florbols iepatikās no pirmā acu uzmetiena?
Jā, florbols uzreiz aizrāva. Un ne mani vien. Jebkurš, kurš paņēmis nūju rokā, to apstiprinās. Arī nesen raidījumā Overtime TV runāju ar [basketbola leģendu] Valdi Valteru, kurš teica, ka arī viņam ļoti iepatikās florbols pēc pirmās pamēģināšanas. Tā ir ātra, fiziska spēle, kurā daudz jāskrien, un tas ir ļoti azartisks sporta veids. Mums arī Rojā bija ļoti jauka, jautra komanda. Kad sākām braukt uz pirmajiem Eiropas čempionvienību kausiem, tas bija kaut kas pavisam jauns. Braucām ar vietējo Rojas autobusu, lai ekonomētu līdzekļus. Pašas pirkām paiku un likām aizmugurē kastēs desas, makaronus. Mums bija pavāriņš Inese, kura par visiem rūpējās. Tas tiešām bija jautri. Pirmais izbraukums bija ziemā uz Zviedriju, tāpēc brauciens izvērtās divreiz ilgāks par plānoto. Bija baigie mīnusi, un autobusam sala ciet benzīna caurules. Mūsdienās ir citādi, jo par mums rūpējas Latvijas Florbola savienība un mēs varam domāt tikai par to, kā spēlēt laukumā, nevis par visu saimniecību.
Kā tapa pirmā pasaules čempionāta komanda?
Tā pārsvarā sastāvēja no Rojas meitenēm, kā arī dažām Cēsu Lekringa spēlētājām. Vārtos stāvēja mana mamma, kurai toreiz bija, ja nemaldos, četrdesmit divi gadi. Mediji pievērsa viņai pastiprinātu uzmanību. Pat tika vietējā zviedru avīzē kā turnīra vecākā spēlētāja.
Nu avīzēs raksta par tevi kā visu čempionātu dalībnieci. Kas ļāvis noturēties tik ilgi virsotnē?
Manī ir ļoti liels cīņasspars. Ne tikai laukumā. Piemēram, pagājušajā gadā pārāk agri atgriezos sportā pēc dzemdību atvaļinājuma, un man vienai kājai plīsa Ahillejs. Dakteris izrakstīja slimības lapu trīsdesmit dienām, bet es ar to nevarēju samierināties. Dabūju darbā mašīnu ar automātisko ātrumkārbu un jau nākamajā dienā ar kruķiem lēcu mašīnā, braucu uz darbu. Uz vienas kājas lēju degvielu. Braucu skatīties, kā meitenes spēlē par medaļām. To finālu diemžēl nācās izlaist, taču sezona bija iesākta un lielākā tās daļa nospēlēta, tāpēc medaļa pienācās arī man. Tikpat grūti atgriezties sportā sievietei ir arī pēc dzemdībām, jo organisms vispār nesaprot, kas ir skriet un lēkt.
Vai spēlēšana ārzemēs nav vilinājusi?
Iespējas bija, taču tās neizmantoju, ko šobrīd, iespējams, nedaudz nožēloju. Varēju spēlēt Zviedrijā, taču tajā laikā vēl studēju maģistrantūrā, man bija draugs, tāpēc nedaudz nobijos. Ja man būtu divdesmit gadu un šāda iespēja, no tās šoreiz neatteiktos.
Tiesa, florbols ārzemēs nenozīmē naudas pelnīšanu?
Nē, florbolā nekur pasaulē nemaksā naudu. Pat Zviedrijā ne. Pasaulē ir tikai daži spēlētāji, kuri nodarbojas tikai ar florbolu. Viens no tādiem ir soms Mika Kohonens, kurš tiešām tikai spēlē florbolu un saņem naudu no reklāmas līgumiem, bet kopumā tas nav atalgots sporta veids un nekur netiek uzskatīts par profesionālu nodarbi. Arī mūsu meitenes, kuras spēlē ārzemēs, visas strādā. Klubi, protams, palīdz viņām ar dzīvesvietas nodrošināšanu, darba atrašanu, taču treniņi ir tikai vakaros. Arī man piedāvāja dienā strādāt, vakarā spēlēt. Tie jau sākumā nav arī vienkārši darbi, kas saistīti ar sēdēšanu birojā, administrācijā, jo jāņem vērā arī valodu barjera. Protams, ir monētas otra puse, jo, piemēram, Gunita, kura pāris gadu spēlēja un dzīvoja Zviedrijā, ātri iemācījās arī norvēģu valodu, tāpēc tika šajā valstī pie ļoti laba darba.
Pastāv viedoklis, ka amatierisms ir florbola pluss, jo nauda to tikai sabojātu.
Tam piekrītu, jo šobrīd florbolisti daudz ko ziedo, lai gūtu šīs emocijas. Vairāk pārdzīvojam gan uzvaras, gan zaudējumus. Ja mēs par to saņemtu naudu, tad tās emocijas nebūtu tik lielas, jo tas tomēr būtu darbs, par ko saņem atalgojumu. Es domāju, ka tuvākajā laikā florbols vismaz Latvijā noteikti nekļūs profesionāls.
Kāpēc, tavuprāt, florbols Latvijā ienāca un nostiprinājās pasaules čempionāta vadošās grupas līmenī?
Ar tiem apstākļiem, līdzekļiem un iespējām, kas mums ir bijuši, uzskatu, ka mēs rangā esam pietiekami augstu. Citur florbolā liek iekšā ļoti lielas naudas. Ar Rubenes komandu šogad bijām Slovākijā, kur sapratām, ka tiešām tiek darīts viss, lai florbols jau tuvākajā laikā būtu visaugstākajā līmenī. Tas notiek ļoti strauji, un Slovākija šobrīd jau ir vismaz vienā līmenī ar mums. Tāpēc ceturtā līdz septītā vieta ir ļoti augsts sasniegums. Florbols pie mums nostiprinājās tā lētuma dēļ, jo vajag tikai nūju, un vari spēlēt. Tas ir arī skolu programmā. Arī florbola savienība ir labi pastrādājusi, lai popularizētu florbolu.
Iepriekšējā čempionātā kļuvi par vienīgo spēlētāju, kas piedalījusies visos pasaules čempionātos, un tas izskanēja visā florbola pasaulē. Pati pirms tam biji iedomājusies par šādu rekordu?
Nē, par to nebiju aizdomājusies. Vienīgais, kas par to lika justies kaut kā īpaši, bija ārzemju mediju pastiprinātā interese par mani. Ja tā aizdomājas par tiem astoņpadsmit gadiem, kas pavadīti pasaules čempionātos, tad tas nemaz neliekas tik daudz. Šķiet, ka pagājis vien tāds īss laika mirklis. Visu laiku esmu starp jaunām meitenēm. Starp foršām, pozitīvi noskaņotām meitenēm, tāpēc man nav tādas sajūtas, ka es būtu, kā te dažkārt saka, florbola leģenda (sirsnīgi smejas).
Kuri bijuši spilgtākie pasaules čempionāti?
Visvairāk atmiņā, protams, palicis čempionāts Dānijā, kad vienīgo reizi iekļuvām labāko četriniekā. Koncentrējāmies tieši spēlei pret vietējo Dānijas komandu, kurai bija jākļūst par izšķirošo. Lai gan sākām slikti un zaudējām pat ar 1:3, spējām atspēlēties un uzvarēt. Pēc tam jau bija emocijas, laime, prieka asaras, dejas. Pusfinālā pārliecinoši zaudējām, taču tas jau vairs nebija svarīgi, jo galveno bijām izdarījušas. Tāpat visām meitenēm noteikti atmiņā palicis čempionāts eksotiskajā Singapūrā. Toreiz izšķirošajā spēlē pret Čehiju beigās nopelnīju divu minūšu sodu, kura laikā paspēju pārdomāt visu savu dzīvi. Par laimi, meitenes izturēja, turklāt Liene Adamane mazākumā guva vārtus un pēc tam iemeta arī izšķirošos, lai mēs uzvarētu.
Vai Rīgā notikušais čempionāts nav palicis atmiņā?
Patiesībā jau īsti ne. Visi čempionāti savā ziņā ir vairāk vai mazāk vienādi. Nezinu, pēc kādiem kritērijiem vienmēr paziņo, ka katrs nākamais čempionāts ir bijis visu laiku labākais, līdzīgi kā olimpiskajās spēlēs parasti to saka. Patiesībā tikai tagad atnāca atmiņā gan pirmā spēle pret Vāciju, ko uzvarējām ar 5:0, turklāt mani atzina par labāko spēlētāju, gan spēle pret spēcīgo Šveici, kur zaudējām tikai ar 1:2, kas ir labākais rezultāts pret šo komandu.
Ceturtā vieta ir mūsu florbola virsotne?
Šobrīd noteikti tā ir virsotne. Redzot, kā sieviešu florbols attīstās citās valstīs. Latvijas sieviešu florbolā tas diemžēl nedaudz ir apstājies. Pat nezinu, kāpēc, jo skolās florbols ir ļoti populārs sporta veids. Ielās bieži redzami bērni, arī meitenes, ar florbola nūjām. Problēma varētu būt tā, ka tajā pašā Rīgā meitenēm nav daudz iespēju nopietni trenēties florbolā. Treneri nelabprāt uzņemas trenēt meitenes, kas nav viegli. Kādam jau tas ir jāuzņemas, jo, ja galvaspilsētā nebūs jauniešu treniņu bāzes, tad attīstības arī nebūs. Kocēnos ir ļoti liels meiteņu skaits, taču tas, manuprāt, arī viss. Arī Lielvārdē, kur agrāk varēja trenēties, šobrīd, šķiet, šādu iespēju nav. Man pazīstama meitene no Lielvārdes brauc trenēties uz Ezerkrasta vidusskolu Rīgā, taču, zinot, kāda tur ir zāle, kādi ir apstākļi, situācija ir diezgan nožēlojama. Meitene grib spēlēt, trenēties, taču nav īsti variantu. Patlaban Latvijā, manuprāt, ir tikai ap trim simtiem licencēto spēlētāju, un tas ir kopā ar pavisam jaunajām divpadsmit četrpadsmit gadu vecajām meitenēm.
Vai redzi arī sevi trenējam pēc tam, kad būsi metusi spēlēšanu pie malas?
Esmu par to domājusi un uzskatu, ka man ir pietiekami daudz pieredzes un zināšanu, lai to varētu dot jaunajai paaudzei. Tas varētu notikt arī tuvākajā laikā. Apzinos, ka jebkuram sportistam jāprot laicīgi saprast, kad pienāk brīdis teikt «uz redzēšanos», tāpēc domāju, ka vismaz izlases līmenī šis čempionāts man būs pēdējais. Ar galvu jau gribas aizbraukt arī uz savu desmito čempionātu, taču jāsaprot, kad nepieciešams no izlases aiziet un galu galā ļaut spēlēt arī citām meitenēm.
Taču florbolam pavisam mieru nemetīsi?
Domāju, ka ne. Lai gan jāpaskatās, kā rīkosies citas manas meitenes, kuras arī pārdomā iespēju pievērsties dzīvē kaut kam citam. Jāņem vērā, ka florbols atņem ļoti daudz laika. Mums, rīdziniecēm, pēc darba jāizbraukā uz treniņiem Kocēnos. Tikai ap pusnakti no tiem atgriežamies, tāpēc cieš ģimenes, cieš darbs, miegs. Taču tie, kuri dara, to izdara. Čīkstētāji neko neizdara.