Kultūras ministrijā izstrādātās mediju politikas pamatnostādnes to arī paredz.
Kāpēc pēdējā laikā atkal parādās pretējs viedoklis, ka reklāmas sabiedriskajos medijos ir vajadzīgas?
Mani mulsina tas, ka politikas veidošanas procesi Latvijā nekad netiek novesti līdz galam. Jo netiek respektētas ļoti būtiskas iepriekš izstrādātas lietas, par kurām jau ir panākta vienošanās. Kultūras ministrijas izstrādāto Mediju politikas pamatnostādņu veidošanā piedalījās Latvijas akadēmiskie spēki, pētnieki, mediju eksperti un mediju profesionāļi. Cilvēki, kuri ļoti labi zina un saprot procesus, kas notiek mūsu valsts mediju politikā. Pirmo reizi dzīvē es saskāros ar to, ka šis darbs notika profesionālo, nevis politisko diskusiju līmenī. Un tad, kad ekspertu līmenī esam vienojušies un visi ir vienisprātis, ka mediju politikas virzieni ir pareizi, parādās spekulācijas par to, ka to nevajag darīt.
Respektīvi, ka būtībā vajag atstāt «visu, kā ir»?
No Pašvaldību savienības, starp citu, parādījās viedoklis, ka šos grozījumus vajag ieviest pēc 2019. gada, ka nav kur steigties. Un tad es sapratu, ka tas ir saistīts ar to, ka Latvijā ir vēlēšanas 2017. gadā un arī 2018. gadā ir vēlēšanas. Un tātad uz šīm vēlēšanām vēl visu atstāt tā, kā ir.
Kas ir ieinteresēts tajā?
Vispirms reklāmas industrija, kuras viedokli pauž Latvijas Reklāmas asociācijas pārstāvis Kaspars Ulsts. Jo reklāmas industrijai tas atvieglo dzīvi reklāmas kampaņu plānošanā uz nākamajām vēlēšanām. No mediju plānošanas viedokļa ir ļoti ērti salikt visu vienā universālā medijā un daudz nelauzīt galvu par auditoriju atšķirībām. Ir vienkārši, neko nemainot, jau sen atstrādātos rāmjos ielikt vēlēšanu reklāmas kampaņas.
Vai patiesais mērķis atstāt reklāmu sabiedriskajos medijos nav ar reklāmas naudu ietekmēt sabiedrisko mediju saturu?
Arī tajā skaitā. Ja televīzijās reklāma mēnesi pirms vēlēšanām ir aizliegta, tad radio tā ir atļauta.
Taču sabiedrisko domu ietekmē ne jau tikai mēnesi pirms vēlēšanām?
Protams. Un, manuprāt, tie, kas nostājas pret reklāmas aiziešanu no sabiedriskajiem medijiem, domā ļoti vienkāršotās kategorijās un neizprot, kā sabiedrību caur medijiem var ietekmēt. Nesaprot, ka tie instrumenti, ar ko var ietekmēt sabiedrību, ir daudzi un dažādi. Bet tā ir reklāmas aģentūru problēma, ka viņi neprot vai negrib to «aiznest» saviem politiskajiem klientiem. Mani vairāk uztrauc tas, ka šo īstermiņa interešu dēļ mēs no vienām vēlēšanām uz otrām atliekam tādas izmaiņas mediju politikā, kas mums ir nepieciešamas kā valstij kopumā. Mēs redzam, ka Latvijas mediju telpa mokās un nīkst ārā. Mēs piešķiram sabiedriskajam medijam nepietiekamu finansējumu, bet pēc tam to spīdzinām par to, ka tie ir neadekvāti uzvedušies, cīnoties reklāmas tirgū par savu izdzīvošanu. Sabiedriskie mediji jau ir gandrīz pilnīgi pazaudējuši savu identitāti. Patiesībā tie līdz galam nepilda nevienu funkciju. Tie nav veiksmīgi biznesa uzņēmumi, kādiem tiem tad vajadzētu būt, darbojoties arī reklāmas tirgū. No vienas puses, daudzi nesaprot, kā tas var būt, ka sabiedriskā medija darbinieki nesaņem normālas algas, ka viņiem nav reitingu, ja jau viņiem ir reklāmas ienākumi, kas nebūt nav mazi. No otras puses, daudzi nesaprot, kāpēc nav kvalitatīvu raidījumu, ko sabiedrība patiesībā vispirms gaida no sabiedriskā medija. Sabiedriskie mediji ir šīs situācijas ķīlnieki, tāpēc ka tie vienlaicīgi tiek izmantoti kā politiskās cīņas instruments. Taču sabiedriskajiem medijiem ir daudz būtiskāka nozīme sabiedrības procesos - gan politiskajos, gan ekonomiskajos, gan kultūrvides veidošanā.
Kādā veidā reklāmas nauda deģenerē sabiedriskos medijus? Vai tā nav vienkārši papildu labums?
Mēs nesaprotam, kurā brīdī tiek pildīts sabiedriskais pasūtījums, kvalitatīvie un profesionālie un sabiedrībai vajadzīgie projekti, un kurā brīdī sabiedriskais medijs nodarbojas ar komerciju un biznesu vai vienkārši piepelnīšanos. Mēs redzam absolūti dīvainas konstrukcijas. Redzam, ka Latvijas Televīzijā būtisks finansējums tiek ieguldīts izklaides projektos, kuriem būtu jākonkurē ar komercmedijiem. Taču pat pie tā, ka sabiedriskais medijs tam izmanto budžeta naudu un klāt liek komercnaudu, tas nespēj konkurēt ar komerctelevīzijām. Tad ir tā saucamie sabiedriskā labuma (sabiedriskā pasūtījuma) projekti, kuri tiek piefinansēti no dažādiem biznesa uzņēmumiem. Rodas divi jautājumi. Pirmais, par dempingu un konkurences kropļošanu, ja kāds «piefinansē» to, kam jau ir atvēlēta sabiedriskā medija budžeta nauda. Otrais, vai tas nerada neticību, ka sabiedriskā medija projekts ir nesavtīgs un godīgs attiecībā pret sabiedrību. Arī Latvijas Radio ir ļoti kvalitatīvi sabiedriskā pasūtījuma raidījumi, diemžēl atsevišķie komerciālie projekti degradē saturu. Jo mēs redzam, ka tā ir komercija. Tas rada neuzticēšanos tam, ka sabiedriskais medijs ir neatkarīgs un objektīvs. Un patiesībā tas sabiedriskajam medijam rada ļoti lielas problēmas.
Respektīvi, jūsu uzskats ir tāds, ka reklāmas naudai no sabiedriskajiem medijiem ir jāaiziet pilnībā?
Noteikti, pilnībā. Vienīgais izņēmums var būt sponsorētie projekti, piemēram, sporta spēles. Reklāmas aiziešana atvieglotu sabiedriskā medija spēju būt brīviem no ietekmes. Patiesībā Latvijas sabiedriskajam medijam būtu jābūt tam, kas veidotu ziņu lentes un noteiktu dienas kārtību, nevis komerciālām ziņu aģentūrām, kas atstrādā PR relīzes.
Vai kvalitatīvu žurnālistiku var veidot žurnālists, kura alga konkurē vienīgi ar nekvalificēta melnstrādnieka samaksu?
Protams, viennozīmīgi, ka žurnālista darba samaksa ir svarīga kvalitatīvai žurnālistikai, un tai ir jābūt paredzētai sabiedriskā medija finansēšanas modelī. Sabiedriskā medija žurnālistiem būtu jābūt labi apmaksātiem, un varbūt tieši ar to būtu jāsāk. Tad tas veicinātu noteiktam kvalitātes līmenim pievilkt klāt arī pārējo mediju vidi. Pašlaik sabiedriskie mediji cīnās par reklāmas naudu ar komercmedijiem, kāpēc arī tie nevar apmaksāt kvalitatīvu žurnālistiku. Tas vājina arī žurnālistikas iespējas komercmedijos, kā to parādīja TV5 slēgšana.
Vismaz desmit gadu jau runā, ka reklāmai ir jāiziet no sabiedriskajiem medijiem. Vai to var izdarīt, piemēram, ar 2017. gada 1. janvāri?
To var izdarīt ar 2017. gada 1. janvāri, ja ir politiskā griba un tam tiek paredzēts budžets. Taču to ir izdevīgi nedarīt, lai turētu važās sabiedrisko mediju. Politiķi tur pavadā sabiedriskos medijus, jo nav instrumentu, kuri paredz mediju pastāvīgu finansēšanu un neatkarību, kā tas, piemēram, ir britu BBC. Nerunājot nemaz par pētniecisko žurnālistiku.
Kā tas sanācis, ka mums ir Radio 3, kur ir kvalitatīva klasiskā mūzika, bet nav speciāla kanāla, kurā notiktu dziļa un kvalitatīva politisko procesu analīze?
Tāpēc Mediju politikas pamatnostādnēs ir paredzēta Mediju fonda dibināšana, līdzīgi kā ir Kultūrkapitāla fonds. Ja mēs redzam, ka šādi fondi ir nepieciešami kultūras nozarē, ka tas ir nepieciešams kino nozarē, tad kāpēc mēs neredzam, ka tas ir nepieciešams Latvijas mediju nozarē, kas, manuprāt, ir vislielākā kļūda. Visa politika, visa ģeopolitika, visi kari - gan politiskie, gan ekonomiskie - notiek medijos, nevis karalaukos. Tā ir viena svarīga lieta, ko mums vajadzētu apzināties Latvijai kā valstij. Mediju loma ir ārkārtīgi svarīga, lai Latvija izdzīvotu arī politiskajos un ekonomiskajos procesos, kas notiek pasaulē. Ja mēs to neapzināsimies, mēs kā valsts zaudēsim.