Pirmkārt, tāpēc, ka mūsu piedāvājums ir atšķirīgs. Mēs gribētu mainīt priekšstatu par to, ka kreisa politika ir kaut kas tāds, no kā jābaidās. Politika Latvijā ir bijusi izteikti labēja. Metodes, ar kādām Latvijā tika pārvarēta krīze, daudzu ekonomistu vērtējumā var lietot sešu - astoņu mēnešu, bet ne jau vairāku gadu garumā. Mēs redzam gan saistībā ar jau notikušajām pašvaldību vēlēšanām Rīgā, gan tagad nākamā gada budžeta veidošanas kontekstā, ka valdošā koalīcija ir aizmirsusi par to, ka jārisina ir sociālā krīze. Turklāt mēs uzskatām, ka Latvijai ir arī manevra iespējas sociālo jautājumu risināšanai, - mēs un Igaunija faktiski esam vienīgie Eiropā, kas tik strikti ievēro Māstrihtas kritērijus.
Tomēr ir arī viedoklis, ka mūsu partijas, kas sevi sauc par labējām, ekonomiskajā politikā nereti ir visai kreisas. Kreisas (tas bez nosodījuma) ekonomiskas idejas manāmas Nacionālās apvienības piedāvājumā, arī Vienotība runā par sociālās nevienlīdzības mazināšanu.
Man tomēr liekas, ka tas paliek deklarāciju līmenī. Ja ir tāda neapmierinātība - vienalga, vai runājam par pensionāriem vai pedagogiem -, tad jāsecina, ka praksē koalīcija tomēr vairās postulēto sociālo politiku īstenot.
Lai būtiski palielinātu izdevumus, nepieciešami atbilstoši papildu ieņēmumi.
Jā, bet, lai paspertu soli pretī sabiedrībai, nav nepieciešama kaut kāda īpaši kreisa ekonomiskā politika. Piemēram, man liekas pilnīgi nepareiza politika ēnu ekonomikas apkarošanā - nav nekādu indikatīvo rādītāju, kas liecinātu par šīs apkarošanas sekmīgumu. Tiek apgalvots, ka ēnu ekonomika samazinās, bet kur ir tam pierādījums valsts budžetā?
Kreisa politika asociējas ar nodokļu celšanu. Jā, bet ir jau arī citi naudas avoti. Piemēram, daudz piesauktās strukturālās reformas ir iesprūdušas. Mēs joprojām dzīvojam ar bāzes budžeta politiku, kas rada nelietderīgu tēriņu risku. Mums ir nepieciešama nulles budžeta politika, kas nozīmē, ka tiek analizēts, vai programmas, kas uzsāktas pirms, teiksim, pieciem gadiem patiešām ir joprojām nepieciešamas, vai nepieciešamas nemainīgā apmērā. Es neredzu, ka nopietni tiek meklēta nauda, analizējot budžetu.
Cik zinu, pret t. s. nulles budžeta ideju neiebilst arī finanšu ministrs, bet viņš teic, ka koalīcijas valdību situācijā tas ir gandrīz neiespējami.
Kāpēc lai šo uzdevumu neuzticētu Pārresoru koordinācijas centram (PKC)? Jā, tas tika veidots, lai koordinētu Nacionālā attīstības plāna izstrādi, bet kāpēc PKC nevarētu nodarboties arī ar šo tēriņu analīzi? Saprotams, ka to nevar kvalitatīvi izdarīt viena gada laikā, bet var taču noteikt reālistisku mērķi - no tāda un tāda gada ieviešam nulles budžetu.
Lai kā būtu, virkne biedrības politiķu sabiedrībai asociējas ar Nacionālo apvienību (NA). NA deleģējusi biedrībai piederīgo Bordānu tieslietu ministra postenim, Stalts bija NA Saeimas frakcijā. Ko tad jūs tā, kā mēdz teikt, nesadalījāt?
Varu atbildēt tikai par sevi. Manā skatījumā, nacionāļi turpina šķelt sabiedrību, un man tas ir nepieņemami. Tas tikai stiprina Saskaņas centra pozīcijas. Manā skatījumā, Satversmē minētais jēdziens «Latvijas tauta» ir nešķirojošs - jau tolaik Latvijā bija daudz nacionālo minoritāšu.
Un tomēr - vai savus mērķus nevarējāt sasniegt, pārliecinot kolēģus kādā no pastāvošajām partijām. Vai skaitliski un intelektuāli spēcīga grupa nevar ietekmēt partiju? Vai tad uzreiz ir jāpumpurojas un jātaisa jauna partija?
Ja 12-15% saka, ka vispār nepiedalīsies vēlēšanās, jo vairs nekam netic, ja virs 20% saka, ka viņiem nav par ko balsot, tad, manuprāt, nevar runāt par, kā jūs teicāt, pumpurošanos. Nav jau mums tā situācija tāda, kāda ir «vecajās» demokrātijās, kur tiešām ir dažas partijas ar kuplu atbalstu, un tad «pārpalikums». Mēs redzam, ka neviena no t. s. latviešu partijām jau patiesībā nespēj sev nodrošināt patiešām vērā ņemamas sabiedrības daļas atbalstu. Līdz ar to mēs saskatām sev vērā ņemamu vietu. Mums nav pilsonisku partiju, mums ir partijas ar vairāk vai mazāk izteiktu etnisko nošķīrumu.
Tas atgādina tēzes, ar kurām savulaik Reformu partija ienāca politikā.
Nē. Mēs vienkārši uzskatām, ka pieņemt, ka latvietis ir «lojāls», savukārt krievs «nelojāls» a priori ir absurdi. Mums ir čupa ar nelojāliem latviešiem! Ko nozīmē aicināt integrēt cittautiešus? Mums ir jādomā par nepilsoņu integrāciju, savukārt, ja cilvēks neatkarīgi no viņa etniskās izcelsmes ir Latvijas Republikas pilsonis, tad šīs runas par integrāciju ir viņam aizvainojošas un var panākt pretējo. Savukārt patiešām marasms ir tas, ka mēs turpinām dzīvot ar tik ievērojamu nepilsoņu skaitu. Saknes šai situācijai ir senas, tomēr mums vajadzēja pateikt, ka būs «X stunda», līdz kurai šiem nepilsoņiem ir jāizlemj, kas viņi grib būt.