Runa ir par vesera metēju Igoru Sokolovu. Astoto reizi viņš palika ārpus finālsacensībām, lai gan ar šīs sezonas rezultātu 76,77 metri būtu divpadsmitniekā. Kvalifikācijas slieksnis bija 75,18 metru. Tomēr ko var pārmest Sokolovam, kurš sestdien nosvinēja savu 39. dzimšanas dienu un joprojām par paša un trenera Jāņa Kolidzeja sarūpētajiem līdzekļiem ir uzticīgs vieglatlētikai. Otrā vieta no viņa Latvijas čempionātā (LČ) atpalika nepilnus 20 (!) metrus, bet startēja tikai trīs vesera metēji.
Strauji sarūkošajā dalībnieku skaitā pašmāju sacensībās meklējama vieglatlētikas galvenā bēdu sakne. Turpinot samazināties kvantitātei, mazinās arī iespēja, ka uzradīsies jauns tīrradnis, kurš ar izciliem rezultātiem aizēnos kopējo bēdīgo situāciju. Deviņdesmitajos gados vienu brīdi Latvijai bija trīs Pasaules klases barjerskrējēji Igors Kazanovs, Guntis Peders un Staņislavs Olijars, bet LČ Jēkabpilī bija nožēlojami noskatīties, ka uz starta 110 metru barjerotajā distancē stājās tikai trīs sportisti. 3000 metru kavēkļu skrējienā, nestartējot Poļinai Jeļizarovai, arī bija tikai skrējējas. Situācija neuzlabosies, ja Rīgā beidzot netiks uzbūvēta mūsdienu prasībām atbilstoša manēža. Kāpēc lai vecāki savas atvases vestu uz vieglatlētiku, ja pastāv risks nevis uzlabot veselību, bet drēgnajās un pelējuma pārņemtajās treniņu bāzēs saķert slimības?
Pašreizējā situācijā, kad elites klases vieglatlētu ir palicis pavisam maz, uz viņu pleciem arī gulstas visa atbildības nasta. Būtu «izšāvis» Vasiļevskis, Palameika vai Ikauniece, vieglatlētu komandas sniegumam Maskavā būtu pavisam cits vērtējums.
Bet varbūt pat labi, ka neviens no mūsu desmit atlētiem nesasniedza desmitnieku. Atvērt acis un saskatīt patiesos vieglatlētikas bēdu perēkļus būtu pēdējais laiks.