Sagriezās kājām gaisā
Dzīvnieku mīļotāju un glābēju valodā runājot, Andra uzņēmusies pagaidu māju saimnieces rūpes. Kad kaķim vai sunim nav kur palikt vai nekad nav bijušas mājas, Andra bārenīti uz laiku izmitina pie sevis. Tas nozīmē - kamēr atkopjas, nostājas uz savām pekām un viņam tiek sameklēti labi cilvēki. Andras dzīvē lūzuma moments notika, kad viņa pirms desmit gadiem no patversmes paņēma neredzīgo Čārliju: «Mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Kļuvu par Čārlija acīm un ausīm, domāju viņa domas - kur ies, ko darīs, kā jūtas. Kad Čārlijs aizgāja citos medību laukos, spēju nesalīdzināmi labāk saprast, kā dzīvnieks jūtas, vēroju, kas notiek ar mūsu mazajiem brāļiem. Pamazām dzīve mani saveda kopā ar līdzīgi domājošiem, sekoju informācijai, jo bija jāzina, kā varu palīdzēt, ieskatījos patversmju mājaslapās. Katrs manās mājās nokļuvušais dzīvnieks ir ar savu biogrāfiju.»
2. augustā atskanēja zvans no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes Līčos. Mani lūdza paņemt pagaidu mājās un izbarot kādu no tās dienas rītā Bolderājā kādā miskastē atrastiem sešiem kucēniem: «Sešas kucēnmeitiņas bija tikai pāris dienu vecas, izsalkušas. Es nebūtu es, ja paņemtu tikai divas vai trīs. Ieliku mašīnā visas sešas un, ievērojami pārsniedzot pieļaujamo braukšanas ātrumu, ar līdzi iedoto sausā piena bundžu steidzos mājās.»
Tā pēkšņi Andrai uzradās seši zīdaiņi, un dzīves ritms uzņēma apgriezienus: «Labi, ka strādāju mājās. Sākās negulētas naktis. Atvēlēju bārenītēm bērnistabu, gulēju un joprojām guļu mazajām blakus. Cilvēkbērnu pabaro, uzvelc pamperus un liec pagulēties. Tagad man bija jāuzņemas kucēnu mammas pienākumi - jāēdina, jāizmasē vēderiņi, jāizkakina, jāizčurina un pēc pusotras stundas jāsāk viss no gala. Augot bez mammas, mazuļiem grūti izdzīvot, grūti bēbīšus mākslīgi izbarot. Divas meitiņas neizturēja cīņu. Trešo kucēnmeitiņu jau pusotras nedēļas vecumā adoptēja un izbaroja kāda fantastiska ģimene. Sazinos ar viņiem, suņumeitiņa jau apvēlusies, spridzīga.»
Andras aprūpē palikušās trīs sunītes tika nosauktas par Lilī - īstena aktrise, ēdelīga, aktīva -, Babeti - mans haskijs ar zilajām acīm nekad neļaus sevi darīt pāri, ļoti aktīva - un Koko - mazs, mīļš kaukāzietis, vismaigākā dvēsele. Andra smaida: «Pilnībā izbaudīju, tas bija fantastiski. Ne jau katram gadās izaudzināt tik mazus kucēnus!»
Piķis mānījās
Tagad mazās jau ļēpato pa visām istabām. Ne velti saka, ka daudzbērnu ģimenēs atvases aug vieglāk, jo cita citu pieskata un par garlaicību nesūdzas. Suns nesadzīvo ar kaķi? Aizmirstiet tādas muļķības! Hektors un melnā labradora šķirnes sunīte Lote, kura šeit nonāca pēc Andras mātes nāves, mazos pieņēma kā savējos. Suņi pieraduši pie Andras «kolhoza» - kaķiem, kas ierodas mājās un aiziet, lai dotu vietu citiem. Viscienījamākais kaķis ir no Lielajiem kapiem savulaik pārnestais Pipars. Viņam ir astoņi gadi. Reiz Andra ieraudzīja Dienā sludinājumu par bārenīti patversmē - mazu, baltu kaķīti, bet tas jau bija atdots, un tulkotāja teica - labi, dodiet man tādu, kuru neviens cits neņem. Viņa pārbrauca mājās ar Piķi un pusgadu domāja, ka tas ir runcis. Kad Piķis saslima, viņam taisīja ultrasonogrāfiju. Mežonīti turēja četri cilvēki, un piektais skuva vēderu. Piķis brēca nežēlīgi, bet, pirmkārt, toreiz noskaidrojās, ka Piķis ir kaķene, otrkārt - no tās dienas mežonītis kļuva mīļš kā jēriņš!
Hektors atturīgi vairās no kaķu aktivitātēm. Viņa īpašais mīlulis četrus mēnešus vecais Frodo ir pūkains no pudelītes izbarots grūti audzināms bērns, bļodlaiža! Hektors nerātnelim ļauj darīt pilnīgi visu! Kamēr riktējāmies fotografēšanai, blēņdaris izmantoja situāciju un nolaizīja Andras izceptās kūkas virsu! Savukārt Biķernieku mežā kastē izmestais un kāda līdzcietīga cilvēka atrastais Vinnijs ir darījis visu, lai pie Andras paliktu uz pastāvīgu dzīvošanu: «Baigi īpašais kaķis. Kad nomira mazās kucēnmeitenītes, kā mierinādams man pa pēdām vien staigāja, mīlinājās, acīs skatījās.»
Andra jaunai dzīvei gatavo arī jūlija sākumā kādā Rīgas autostāvvietā noķerto skaisto siāmieti Ullu. Tikko labās rokās atdota cita kaķu meitene Bella, kuru kāds Homo sapiens pameta patversmē Dzīvnieku draugs. Diemžēl neviens nav pasargāts no nelaimes. No kādas klīnikas Rīgā mājā tika atnests kaķu mēris. Uz laiku Andra kļuva par īstu dakteri Aikāsāp. Rūpīgi koptas, kaķenītes izdzīvoja, bet tagad pusgadu Andra nevar dot mājas nevienam kaķim, jo ir karantīnas laiks.
Andra savu darbalaiku plāno pati, tāpēc SOS situācijās ir ļoti mobila: «Zinot, ka nepieciešama palīdzība kādam dzīvniekam, varu piecelties arī nakts vidū un braukt, kur vajag. Par līdzekļiem nerunāsim. Esmu sapratusi, ka cilvēkam nevajag daudz. Gadās, ka mājās maz naudas, bet, uzzinot, ka kādam nepieciešama palīdzība, esmu pārskaitījusi to, kas ir, un, skat, nākamā dienā arī manā kontā kaut kas ieripojis. To sev esmu atklājusi - jo tu vairāk dod, jo vairāk arī saņem! Nevienā situācijā nevajag iespringt. Viss atrisinās tā vai citādi.»
2. oktobrī mīļsunītēm jau būs divi mēneši. Laiks doties uz savām mājām pie sirsnīgiem un ļoti labiem saimniekiem.