Ar bažām. Jāsaka, ka šī ir tā vasara, kad īpaši nesamazinās iedzīvotāju parādi. Parasti ir tendence, ka tie parādi, kas uzkrājas apkures sezonā, vasarā tomēr samazinās. Mums uz mazajām Cēsīm ir 600 tūkstoši latu iedzīvotāju parāds. Apkures sezonā tarifs Cēsīs tiks samazināts par 17%, bet ar to visu vērtēju, ka parāda problēma te ir ļoti liela. Un vaina nav tikai tajā, ka cilvēki nevar vai negrib maksāt, bet arī tajā, ka ir daudz tukšu dzīvokļu. Cilvēki ir aizbraukuši. Un, protams, viņus maz uztrauc tas, kas notiek šeit pašreizējā brīdī. Es negribētu dramatizēt situāciju, bet katrā ziņā nav nekādu pazīmju, ka tā varētu uzlaboties nākamajā gadā.
Kā tas iespējams, ka Cēsīs nākamajā sezonā būtiski samazināsies apkures tarifs?
Tāpēc, ka mēs esam uzbūvējuši jaunu biomasas katlumāju. Mēs esam ļoti mērķtiecīgi strādājuši pie šīs investīcijas. Un šis ir, manuprāt, lielākais veiksmes stāsts, ko vismaz es pats esmu Latvijā siltumenerģētikā piedzīvojis. Neviena investīcija vēl nav devusi iespēju vienā reizē par 17% samazināt tarifu, kāds būs Cēsīs jaunajā apkures sezonā.
Vai nav nepieciešams komplekss siltumapgādes parādu problēmas risinājums valdības līmenī?
Kamēr pārsvarā siltumapgādes uzņēmumi joprojām ir pašvaldību uzņēmumi, tas kaitē siltumapgādei kopumā. Tā iemesla dēļ, ka pašvaldības, protams, skatās uz šo funkciju kā sociālu funkciju. Viņi rīkojas ar vieglu roku. Ja pašvaldības siltuma uzņēmums iedzīvotāju nemaksāšanas dēļ tuvosies maksātnespējai, tad gan jau pašvaldība atradīs savā budžetā līdzekļus, kurus injicēt uzņēmumā, lai to turētu pie dzīvības. Bet es domāju, ka īstenībā ir aktīvi jāstrādā ar parādniekiem. Tas nav nekas nereāls vai kosmisks. Parādus nedrīkst aizlaist. Ja parāds ir ilgāk par gadu, tas jau kļūst par problēmu. Ir ļoti daudz parādu, kas ir garāki par trim gadiem un vēl vairāk. Cilvēki it kā maksā, bet, ņemot vērā, cik siltuma rēķins ir liels, līdz parāda nodzēšanai ir faktiski neiespējami tikt. Bet ko es gribu teikt. Īstenībā mēs nerunātu ne par OIK, ne par elektrības cenu, ne par siltuma rēķiniem tādā sakāpinātā tonī, ja pretī mums būtu normālas darba vietas, normāls atalgojums, uzņēmumi būtu rentabli un Latvijas valsts būtu pievilcīga investīcijām. Tad cilvēki nekur nebrauktu. Cilvēki šeit saņemtu algu, veidotos jaunas darba vietas un cilvēki vienkārši maksātu rēķinus.
Caurmēra ģimenes budžetā maksājums par siltumu šobrīd ir nesamērīgi liels?
Jā, bet tas nekad nebūs mazs, un siltuma komponente politiķiem vienmēr ir vislabāk izspēlējamā kārts, bet mēs dzīvojam tur, kur mēs dzīvojam. Mēs ne tikai nedzīvojam Āfrikā, mēs nedzīvojam Eiropas Savienības siltākajā vietā. Mums atšķirībā no itāļiem ir vajadzīgas ziemas drēbes. Un mums ir jāmaksā par siltumu. Un pat pie viena algu līmeņa mūsu izdevumi būs augstāki tieši šī iemesla dēļ. Tāpēc siltuma komponente vienmēr būs jūtīga. Tomēr mēs labi atceramies, ka tajos treknajos gados, kad vairāk cilvēku bija ar labiem ienākumiem, šis jautājums par siltuma rēķiniem nebija tik aktuāls. Tas rēķins bija liels, bet tas nebija tik sāpīgs. Esmu pēdējos gados iecienījis slaveno Viļa Krištopana teicienu, ka nav jāuztraucas par lieliem izdevumiem, ir jāuztraucas par maziem ienākumiem. Un tā ir tā mūsu lielākā nelaime. Mums ir jāstrādā pie šīs valsts kā pievilcīgas valsts investīcijām un pie šīs valsts kā pievilcīgas vietas saviem iedzīvotājiem. Jo investīcijas jau nāk tur, kur ir cilvēki, kas var strādāt un apkalpot šīs investīcijas. Bet cilvēki nāk tur, kur ir šīs investīcijas un darbs. Un kad mēs vienreiz to sapratīsim un pagriezīsim valsti pareizā virzienā, tad arī jautājums par siltuma rēķinu kļūs tikai par vienu mazu problēmu daudzu citu dzīvē risināmu problēmu klāstā. Pagaidām pensionāram vai zemu ienākumu cilvēkam šis ir ārkārtīgi būtisks jautājums.
Kāpēc jūs iesaistījāties biedrībā Latvijas attīstībai?
Tāpēc, ka es redzu, ka mēs diezgan veiksmīgi esam pārdzīvojuši brīdi, kas bija krīze. Varbūt varēja labāk, varbūt varēja savādāk, bet mēs tomēr ar diezgan labu reputāciju esam izkūlušies no ļoti nepatīkamas situācijas. Tagad ir brīdis, kad, pateicoties šiem darbiem, kas ir izdarīti, ir jāpārorientējas uz pilnīgi citu virzienu un jāsāk attīstīties. Tieši tāpēc, lai šie jautājumi par siltuma rēķiniem vairs nebūtu aktuāli, mums ir jāsāk šo valsti attīstīt. Man ļoti sen - jau gadiem - ir domas, kā es redzu, kā šo valsti var attīstīt. Un šī biedrība man ļoti organiski bija iespēja, kur iekļauties, lai savu redzējumu realizētu. Mēs esam «iestagnējuši» periodā, kas saucas krīzes pārvarēšana. Mums ir ļoti strauji jāsāk domāt, kā mēs sāksim pelnīt kā valsts, kā cilvēki un kā uzņēmumi. Mēs šajos divdesmit gados daudz esam iemācījušies, kā pārvaldīt uzņēmumus, kā organizēt biznesu, kā nopirkt ārzemēs papildu kompetenci, un es neredzu nekādu vajadzību, kāpēc šodien nacionālais kapitāls, Latvijas bizness - vienalga, vai tas pieder latviešiem, krieviem, ebrejiem, ukraiņiem vai kādam citam, bet ir vietējais, Latvijas, - nevarētu kļūt par dominējošo šajā valstī.
Septembrī jūs rīkojat lielu ekonomikas forumu?
Jā, 17. septembrī ir ļoti nozīmīgs pasākums, kurā, izņemot vadītāja uzstāšanos, laikam nav pat neviena vietējā runātāja. Visi lielākoties būs ārzemju viesi, cilvēki, kuri ir piedalījušies ļoti nopietnos procesos savā valstī un pasaulē. Kas ir interesanti, pieredzē dalīsies arī cilvēki, kuru plāni ir neizdevušies, kas arī ir vērtīga mācība. Bet te būs dažādu stratēģiju autori, Somijas brīnuma autori, piemēram. Tas būs ārkārtīgi interesants un Latvijā nebijis pasākums, kurā ne tikai bizness, bet arī publiskā sektora amatpersonas varēs daudz interesanta uzzināt. Tas nekādā veidā nav politisks pasākums, tā ir biedrības vēlme organizēt pasākumus, kas dod iedvesmu, ir iespēja mācīties un nepieļaut kļūdas, kas izdarītas citur.
Jūs pats kandidēsiet nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Ar lielu pārliecību šodien gribu teikt, ka nē. Nē tāpēc, ka mani interesē bizness. Esmu pavisam nesen iegājis jaunā laukā, kas ir atkritumu saimniecība. Esmu sapratis arī, ka kvalitatīvs politiķis nevar būt arī kvalitatīvs uzņēmējs un kvalitatīvs uzņēmējs nevar būt kvalitatīvs politiķis vienlaicīgi. Man ir saistības un pienākumi pret saviem kreditoriem, pret saviem darbiniekiem un partneriem, un es redzu daudz, ko pašreizējā brīdī gribu izdarīt biznesā.