Viena no tēmām, kas pamatīgi sašūpoja nu jau bijušo V. Dombrovska valdību, bija izmaiņas t. s. pagaidu uzturēšanās atļauju tirdzniecības (PUAT) regulējumā. Cik noprotams, jaunā koalīcija nolēmusi tēmu risināt īpaši piesardzīgi un nesteidzīgi, kā kompromisu pieņemot, ka Nacionālā apvienība patur tiesības paust savu īpašo viedokli. Tomēr, ja PUAT jomā Straujumas valdība var cerēt uz mierīgāku gaisotni, tas nenozīmē, ka t. s. nerezidentu naudas Latvijā problemātika ir kaut kur pazudusi.
Par to, piemēram, liecina Finanšu ministrijas (FM) sagatavotais Finanšu sektora attīstības plāns 2014.-2016. gadam, ko jaunā valdība plānojusi skatīt 27. janvāra sēdē. Proti, konkrētajā kontekstā interesantākā plāna daļa parasti ir visgarlaicīgākā šāda veida dokumentos - sadaļa «informācija par plāna apspriešanas gaitu». FM diplomātiskajā formulējumā tas skan tā: «Latvijas Komercbanku asociācija ir aicinājusi neietvert paaugstinātas prasības pret nerezidentu depozītiem uz pieprasījumu, salīdzinot ar termiņdepozītiem», tomēr, «apzinoties tirgus situāciju» utt., FM piekāpties negrasās. FM arī nav piekāpusies komercbanku lobijam kādā citā saturiski tuvā jautājumā. FM skatījumā lobiju virzītā «trasta materiāltiesiskā regulējuma iekļaušana Latvijas normatīvajos aktos neatbilst Latvijas tiesību sistēmai». Īsi sakot, vismaz FM ir noraidījusi lobiju vēlmi padarīt Latvijas regulējumu vēl draudzīgāku nerezidentu naudas plūsmām. Protams, būs interesanti vērot, vai FM nostāju atbalstīs arī citi kolēģi, jo Vilks vairs nevar rēķināties ar premjera gandrīz 100% atbalstu, kā tas bija Dombrovska laikā, turklāt jaunajā koalīcijā nu ir arī ZZS, kuras retorikā un darbībā līdz šim nav manīta piesardzība attieksmē pret «austrumu naudu» vai ārzonas kompānijām.
Lai nu kā, spriežot par šiem jautājumiem, amatpersonām būtu noderīgi atcerēties divas tēzes, kas gan it kā ir ar savstarpēji pretēju raksturu, tomēr patiesībā tikai nostiprina labi zināmo modeli «neiebraukt no viena grāvja otrā». Pirmā. Dažādu starptautisko institūciju un mediju aicinājumos Latvijai neķēpāties ar t. s. nerezidentu naudu vai vispār ārzonu biznesa apkalpošanu ir liela daļa liekulības - lielākie kliedzēji paši kopj un rušina šo ārzonu biznesu, piemēram, ASV, vai arī ir gatavi pašaizliedzīgi paši «sasmērēties», apkalpojot «krievu miljardus». Rupji sakot, skaistās tēzes par cīņu pret naudas atmazgāšanu, par finanšu sektora caurskatāmību un tādā garā visbiežāk ir instruments biznesā tirgus pārdalei. Otrā. Tajā pašā laikā Latvijas finanšu tirgus uzraugu un FM piesardzība ir pamatota. Latvijai nav jābūt, kā saka, svētākai par pāvestu, bet, ņemot vērā mūsu mērogu, nevajag arī uzprasīties uz nepatikšanām. Mūsu dārgo austrumu kaimiņu (tas attiecas arī uz Kazahstānu, Ukrainu, Vidusāziju) īpatnība ir tā, ka laiku pa laikam kāds varen turīgs un ietekmīgs personāžs krīt konkrētās teritorijas monarha nežēlastībā, pagadās ceļā kaut kādām grupējumu cīņām utt. Tēlaini izsakoties, Londona Maskavas pieprasījumus atdot darbaļaudīm nolaupītos miljonus var apskatīt bez stresa, savukārt Latvija sūtīt naudas prasītājus mazliet (gadu, divus, piecus, septiņus...) pagaidīt nevar. Tāpēc mums tomēr ir jābūt piesardzīgiem.