Tiesa, dzīvelīgumu aizvadītajā nedēļā uzrādīja ne tikai līdz sāpēm pazīstamās sejas valdības namā - šķiet, atvaļinājumu laiks tuvojas noslēgumam, un ar svaigiem spēkiem vecos vai jaunos cīniņos metās arī citi tautu dēli un meitas.
Feodālisms joprojām dzīvelīgs
1. Ņemot vērā visnotaļ nīgro attieksmi pret «svensoniem» Latvijas sabiedrībā, mazliet pārsteidza aizdomīgums, ar kādu publika apcer šomēnes izskanējušo ideju par Lattelecom un LMT aktīvu apvienošanu. It kā neviens neapšauba, ka telekomunikāciju tirgū konkurence ir liela, ka tirgus dalībniekiem nemitīgi jāminas kaut tādēļ, lai ritenis neapgāztos. Tajā pašā laikā nez kādēļ tiek pieņemts, ka, ja abi uzņēmumi šajā situācijā pamazām zaudēs resursus attīstībai, mūsu skandināvu draugi nemēģinās to izmantot, lai paši šos aktīvus izdevīgi nopirktu. Ticamāk gan, ka skandināvi klusi priecājas, vērojot, kā daži menedžeri bailēs par savas vietas zaudēšanu apvienošanas gadījumā cenšas uzturēt status quo. Nav taču runa par to, kurš, tā teikt, smukāks un gudrāks - Lattelecom vai LMT. Runa ir par mēģinājumu valsts aktīvus «sapakot» tā, lai tie kļūtu vērtīgāki.
Tāpēc, ja principā valsts virzās uz savu aktīvu labāku apsaimniekošanu, šo aktīvu menedžeriem vajadzētu smalkjūtīgi pastāstīt, ka viņi ir tikai nolīgti menedžeri, nevis šo aktīvu īpašnieki. Latvijā diemžēl ir novērojams, ka lielo uzņēmumu vadītāji jūtas (un dažkārt arī ir) ietekmīgāki par ministriem un ievēlētiem politiķiem. Ja šis «karaļvalstu» princips netiks pārlauzts, nekādas izmaiņas nevarēs veikt ne tikai konkrēto divu uzņēmumu gadījumā, bet arī valsts aktīvos, kas saistīti ar transportu, mežiem, enerģētiku utt. Var saprast samērā alerģisko reakciju pret ideju aktīvu pārvaldi koncentrēt struktūrā (daži ministri bažījas, ka šādam tehnokrātiskam pārnozaru veidojumam primārās būs dividendes, nevis uzņēmumu ilgtermiņa intereses), tomēr tas nenozīmē, ka jākrīt otrā galējībā.
Paslaucīt gružus zem tepiķa neizdosies
2. Specdienestu pasaulītē plosās tādas pašas cilvēciskās kaislības - dažādi dienesti pin cits pret citu intrigas, slēpj informāciju, mēģina paklupināt utt. Tikpat ierasta lieta ir neveiksmes un publiska kaunināšana. Tas viss ir pieredzēts ASV, Francijā, Vācijā, nemaz nerunājot par valstīm ar ne tik stiprām demokrātijas tradīcijām. Tomēr neizdodas atminēties gadījumus, kad viena dienesta vadītāji cits citu tik aktīvi cenšas «nozāģēt», turklāt gādājot, lai par to visu uzzina sabiedrība. No šī viedokļa atkal uzvirmojusī grūstīšanās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadībā ir samērā unikāla parādība - sliktā nozīmē. Ja pieļaujam ķecerīgu domu, ka nedz Streļčenokam, nedz Strīķei nav pārdabisku spēju, rodas jautājums, pa kuru laiku notiek darbs, par kuru ķildnieki saņem algu, turklāt jāņem vērā KNAB specifika - tas tomēr nav bērnudārzs, kur vadītāja var ecēties ar par viņu ilgāk nostrādājušu aukli.
Tāpēc grūti teikt, ko Streļčenoks saprot ar savu gatavību pieņemt «radikālus lēmumus», tomēr, šķiet, šoreiz KNAB netiks cauri ar tik iecienīto «apsēšanos pie viena galda un konstruktīvu izrunāšanos». Pretējā gadījumā šī ilggadējā sāga apriebsies pat tiem, kuri KNAB uztver neitrāli labvēlīgi. Šis nogurums savienojumā ar skepsi pret KNAB darba reālajiem rezultātiem var iegūt papildu impulsu daudzkārt izskanējušajai idejai par apvienošanu ar Drošības policiju vai citu «optimizāciju». Jutas kundze, protams, ir piestrādājusi pie iespaida - ja viņas nebūs KNAB, nākamajā dienā tiks izlaupīts pilnīgi viss šajā valstī, tomēr mums jau ir pieredze ar dažiem «garantiem», bez kuru klātbūtnes tomēr saule turpina lēkt un norietēt.
Vienlaikus politiķiem, arī premjeram, vajadzētu atturēties no iejaukšanās, jo tā jebkurā gadījumā tiks tulkota kā nostāšanās kāda pusē un apaugs ar tulkojumiem, ko gan tas iekšpolitiski varētu nozīmēt.
Neesam unikāli
3. Nacionālā mazohisma tradīcijas paredz uzskatīt, ka mūsu nedienas ir kaut kas tāds, kas «normālā valstī» nav iespējams. Aizvadītajā nedēļā netrūka piemēru tam, ka šis priekšstats ir pārspīlēts. Pēc tam kad Latvijā tika krustu šķērsu lauzti šķēpi par to, kurš tieši vainojams gaidāmajā piena produktu cenu kāpumā, izrādījies, ka līdzīga cenu paaugstināšanās par 5-10% gaidāma arī Lietuvā (BNS, 13.08.). Mūsu dienvidu kaimiņiem nav sveša arī elektroenerģijas tirgus problēma - Valsts enerģētikas inspekcija paziņoja, ka apmēram 7000 (!) fiziskajām un juridiskajām personām, kas pamanījušās uzstādīt saules elektrostacijas, līdz 1. septembrim jāpiesakās, lai varētu saņemt kādu kompensāciju apmaiņā pret šo saulainajai Lietuvai ļoti nepieciešamo projektu apturēšanu (ELTA, 12.08.). Savukārt Igaunijā Finanšu ministrija publiski kritizēja pensiju otrā līmeņa pārvaldniekus par neatbilstību starp rezultātiem un pašu atalgojuma apetīti.
Starptautisko paralēļu blokā interesants šķiet Ungārijas paziņojums par no Starptautiskā Valūtas fonda saņemtā aizdevuma pirmstermiņa atmaksu 721 miljona eiro apmērā. Eiropa ļoti bieži rauc degunu par Ungārijas valdības iekšpolitiku un ekonomiskajiem risinājumiem, tomēr, raugi, kopienas «sliktais zēns» uzrāda labus rezultātus...
Labā roka nezina, ko kreisā dara
4. Protams, nevar noliegt, ka mēs spītīgi turpinājām aizstāvēt savas līderpozīcijas dažādu ačgārnību ģenerēšanā.
Piemēram, ņemot vērā, ka Finanšu ministrija (FM) ilgstoši centusies - pamatoti! - saukt pie kārtības citas iestādes jautājumā par to pārziņā esošo nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, bija visai amizanti uzzināt, ka pašai FM pakļautais Valsts ieņēmumu dienests (VID) īsti nezina, cik tam būs jāmaksā īre par jaunajām telpām un vai nebūs tā, ka šī maksa pārsniegs vidējo tirgus līmeni. VID jaunās ēkas stāstam papildu pikantumu dod tas, ka šo projektu kūrē ļaudis, kas jauno nācijas glābēju kompānijā (t. s. Repšes biedrība) labprāt publiski pamāca, kā valstij pareizi jādzīvo.
Pagājušajā nedēļā saskārāmies arī ar valsts iestāžu nevaldāmo dzīvesprieku un optimismu. Pēc visiem lielajiem pārdzīvojumiem par Latvijas krājbankā iesprūdušajiem miljoniem, veģētējošo elektroniskā paraksta projektu, pēc raidorganizāciju vaimanām par pārāk augstajām apraides izmaksām, Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) pavēstīja, ka vajadzētu dažus miljonus ieguldīt TV torņa Zaķusalā uzprišināšanā. Izrādās, par spīti minētajām un citām nedienām, LVRTC ir valstiski aizdomājies par tūristu piesaisti Rīgai un grib dot savu ieguldījumu šajā lietā.
Savukārt Jūrmalas dome neslēpa pārsteigumu par FM dīvainajām prasībām apmaiņā pret vairāku miljonu aizdošanu Ķemeru sanatorijas kompleksa iegādei. Patiesi - kāpēc gan jānoskaidro, vai ēkām nav kādu apgrūtinājumu un vai kādas pretenzijas nevar rasties iepriekšējā investora, kas aizgājis viņsaulē, mantiniekiem? Vispirms nopirksim un tad skatīsimies, ko darīt, ja radīsies problēmas, - normāla prakse Latvijā!
Visbeidzot īsti labākajās tradīcijās attīstījās stāsts par nepamatoti izmaksātām Eiropas Savienības naudām, kas nu Latvijai būs jāatmaksā. FM par šo faktu vairākkārtīgi informējusi valdību un visu godīgo publiku informatīvo ziņojumu formā, tomēr nu izrādās, ka laikam esam ticējuši labajam un paļāvušies, ka mums šie grēciņi tiks atlaisti. Proti, nav īsti skaidrs, no kurienes atmaksājamo naudu ņemsim...