Starp divām mīlestībām
Uz zoodārzu vecāki Solvitu pirmo reizi atveda triju gadu vecumā. Tas noteikti bija liktenis. Meitenītei zvēriņi iekrita sirdī: «Kad skolā jautāja, par ko vēlos kļūt, atbildēju, ka strādāšu zoodārzā. Visi par mani smējās. Citā reizē teicu, ka būšu tīģeru derētāja, un atkal visi smējās. Tad sapni noglabāju sirdī un nevienam par to vairs nestāstīju. Taču visu laiku domāju, kā nokļūt tuvāk dzīvniekiem. Jaunībā man bija arī otra aizraušanās. Dejoju tautas deju ansambļos Daile un Dancis.»
Dejošanā Solvita augstāko latiņu nesasniedza, saprata, ka profesionālie pamati likti pārāk vēlu. Pabeidza vidusskolu un izlēma, ka sapni par dzīvniekiem var īstenot, iestājoties Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultātē. Veterinārija gan īpaši nesaistīja, bet tas bija ceļš pie dzīvniekiem.
Palika pie nagaiņiem
1975. gadā jaunā speciāliste ieradās zoodārzā un sāka strādāt par laboranti veterinārajā ambulancē: «Pirmos 10 gadus zoodārzā pavadīju ļoti daudz laika. Brīvdienas neņēmu, nauda mani neinteresēja. Vēlāk atbrīvojās vieta Nagaino sekcijā, kuru vadīja Rasma Aleksīna. No viņas paguvu daudz iemācīties, un, kad Rasma aizgāja pensijā, paliku viņas vietā par sekcijas vadītāju.»
Solvita apprecējās 30 gadu vecumā. Drīz piedzima vecākais dēls Valters, kas tagad jau pazīstams kā talantīgs jaunās paaudzes režisors. Nākamajā gadā pasaulē nāca Laura, kas tagad maģistros studē antropoloģiju. Vēl pēc diviem gadiem piedzima Kārlis. Solvita smejas - bērni esot izauguši zooloģiskajā dārzā: «Man izdevās apvienot bērnu audzināšanu un darbu, jo varēju atļauties viņus ņemt līdzi. Kārlis bija ratos, abi vecākie pie rokas, un mēs devāmies uz darbu. Faktiski visi zoodārzam uzticīgie darbinieki pateicīgi vadībai, ka mums bija dota tāda iespēja. Protams, tas vadībai uzliek papildu atbildību, jo stingri jāievēro drošības noteikumi, un arī vecākiem nav viegli, jo bērni visu laiku jāpatur acīs. Toties atvases ir kopā ar vecākiem, iemācās mīlēt dzīvniekus, saprot, kas ir darbs, un uzzina, ka nauda nebūt nekrīt no gaisa. Šeit gūtie iespaidi viņiem paliek sirdī visu mūžu. Kārlis zoodārzā strādā no 18 gadu vecuma.»
Krīzes laikā, kad arī zoodārzā notika štatu samazināšana, Solvita Nagaino sekcijas vadītājas pienākumus apvienoja ar zvēru kopējas darbu. Pašlaik viņa sekcijā strādā par zooloģi. Dēls Kārlis parasti mammu nomaina brīvdienās, un tad viņai mierīga sirds.
Zina, ko darīs pensijā
Solvita nav pamanījusi, kā gadi aizgājuši. Līdz pensijai vēl trīs ar pusi gadu, bet, ja arī tad vēl strādās, - tikai zoodārzā: «Man ir trīs mazbērni. Mazdēlam Nilam ir astoņi gadi, bet abas mazmeitas Nanija un Katrīna gandrīz vienādā vecumā - abām pa trim gadiņiem. Protams, esmu viņiem ļoti vajadzīga. Domāju, ka pensijā neskumšu, jo mani daudz kas interesē - patīk rušināties dārzā Plakanciemā. Arī šeit, Rīgā, ap māju ir neliels zemes gabals. Gribu, lai mazmeitas dejotu un lai to darītu jau no agrīna vecuma. Man noteikti mājās būs arī mājdzīvnieki, par kuriem rūpēties.»
Visi labi, visi kopā
Solvita pieder pie retajiem latviešiem, kas trijās paaudzēs dzīvo zem viena jumta. Māju Pārdaugavā pagājušā gadsimta 20. gados uzcēla Solvitas vecvecāki. Padomju laikā to nacionalizēja, ģimenei palika tikai viens dzīvoklītis. Pēc atmodas «visi īrnieki pamazām paši aizgāja no mājas, nevienu ar varu laukā nesviedām, bet viņi laikam nejutās kā saimnieki svešā privātmājā».
Tagad māja, kurā ir seši dzīvokļi, pieder Solvitai kopā ar brāli: «Šai lietai ir savi plusi un savi mīnusi. Esam laimīgi, dzīvojot zem viena jumta. Kad vēlamies, sanākam kopā, kad gribam baudīt klusu mieru, aizejam katrs uz savu dzīvokli. Taču nepaiet diena, kad netiktu pajautāts, kā klājas vecvecmāmiņai, kurai jau 87 gadi. Es katru dienu redzu savus mazbērnus. Visi cits pie cita staigājam, un svētkos esam kopā.»
Taisnību sakot, arī Solvitas mājā ir mazs zoodārzs. Trīs suņi un četri kaķi katru dienu maisās visiem pa vidu: «Kaķenes Luse un Lote ir no tām, kuras kāds ienesa un pameta zooloģiskajā dārzā. Mājās mums pieklīda arī kāda kaķene un runcītis. Abi tādi spītīgi - neies prom ne par ko! Labi, palieciet arī! Viens sunītis bija atstāts zoodārza caurlaidē. Ambulance todien jau bija ciet. Labi, paņemšu uz mājām līdz nākamajam rītam... Tā arī viņš palika pie mums. Vēl dēlam un meitai ir pa sunītim.»
Solvita domā, ka darbs, kas viņai sagādā prieku, un māja, kurā kopā ir visi mīļie, prieks un rūpes, un ikdienas iešanas neļauj izjust ātri ejošos gadus. Staltā vecmāmiņa prāto, ka varbūt nāksies strādāt arī pēc pensijas saņemšanas, kaut lieki aizkavēties arī nevajagot: «Lai nāk jauni cilvēki ar mirdzumu acīs un spēku kaulos, tikai ne tādi, kuriem vienalga, kur strādāt!»
Solvita lepojas ar dēlu Kārli, kuram darbs zoodārzā iepaticies no bērnības, un aizkustinājumā stāsta, ka nesen mazdēlam Nilam skolā ētikas burtnīcā bija jāraksta, par ko viņš vēlas kļūt. Zēns uzrakstījis: strādāšot zoodārzā par dzīvnieku kopēju. Tikai žēl, ka viņu vairāk interesējot kukaiņi, nevis nagaiņi.