Kā man veicās?
Rīts man sākas ar to, ka atveru logu un veicu rīta vingrošanu, tad dzeru turku kafiju ar siermaizīti un pašu ģimenes dārziņā audzētiem tomātiem. Tad nodziedu savam viļņotajam Austrālijas papagailītim Liro Kāpēc zilais putniņš šorīt klusē?, sabučojamies un pabaroju viņu. Starp citu, Liro II ir vienīgais, kam labprāt ļauju «stāvēt man uz galvas». Liro I savā laikā bija sabiedrībā plaši pazīstams pēc Baibas Šābertes radio intervijas ar viņu, kurā uz jautājumu «Kādā valodā runāsim?» Liro atbildēja: «Esmu rīdzinieks. Runāju latviski. Tā ir.» Šī intervija man glabājas ierakstā.
Diena paiet atbilstoši profesores un vadošās pētnieces darba pienākumiem. Ja ir brīvs laiks, vasarā ar vīru aizbraucam uz ģimenes dārziņu Rumbulā, kas ir mana jaukākā atpūta. Dārzā radu un draugu plašajā pulkā šovasar atzīmēju 75. dzimšanas dienu. Neesmu horoskopu cienītāja, tomēr viesi iepriecināja, papildinot manu lauvu un tīģeru kolekciju. Biju kādreiz ierosinājusies no tā, ka Ausma Kantāne krāj lāču kolekciju. Mani tīģeri un lauvas mani iedvesmo, sniedz enerģiju, kad reizēm rokas nolaižas, kad sastopos ar ļaunprātībām, kas traucē darbā.
Šovasar tā nedaudz satrūkos - sajutu vecumu tuvojamies, jo saasinājās muguras problēmas, bija jāpaguļ un jāpārdomā dzīve, jo pie datora sēdēt nevarēju. Tomēr nepadevos - apmeklēju dažādus sāpju terapijas iestādījumus, līdz atradu īsto un nu varu atkal darboties. Bet nav jau slikti tā brīvi pārdomāt dzīvi: «Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Vai esmu ko savai tautai derīgu darījusi?» Bet tas jau ir cits stāsts. Post factum secināju, ka labākās zāles pret vecumu man ir bijusi mērķtiecīga darbība: no konferences uz konferenci, no rakstu krājuma uz krājumu. Katru gadu novembrī kopš 1996. gada organizēju starptautiskas kreativitātes konferences, izdodu starptautiski recenzētos zinātnisko rakstu krājumus Radoša personība. Creative personality. Tas uztur darba prieku, jo zinu, ka cilvēki Latvijā un citviet pasaulē gaida šīs konferences un šos rakstu krājumus, kā saka, jūtos vajadzīga citiem.
Vajag vingrot!
Tajā pašā laikā - ar pētniecisko darbu, īpaši lielu projektu vadīšanu, nodarboties ir neveselīgi, tas rada stresus, prasa daudz laika pie datora, varbūt tas ietekmēja manas veselības problēmas. Ne velti pirms nedaudz gadiem Vērmanes dārzā sastaptais mans bijušais unikālais rektors Imants Kokars mani brīdināja: «Rita, vajaga vingrot.» Viņš pats ar daudzveidīgām fiziskajām aktivitātēm bija paraugs un nodzīvoja garu radošu mūžu. Es biju daudzus gadus dejojusi (tautas deju kolektīvos, sarīkojumu deju kursos, «kronis» bija Salomes dejas izpildījums konservatorijas Jaungada sarīkojumā, par ko guvu docētāju un studentu ovācijas, toreiz docentei bija «tikai» 47 gadi). No citām aktivitātēm: daudz slēpoju, skrēju; kad bija iespējams, peldēju, bet dažas aktivitātes esmu pārtraukusi, ko mazliet kompensē darbs dārzā. Patīk iekārtot un pārkārtot savu jūgendstila restaurēto dzīvokli, dārza interjeru, patīk uzņemt viesus, ceļot. Frizētavu apmeklēju regulāri, kosmētisko kabinetu reti. Vakaros pirms gulētiešanas baudu burbuļvannu. Epizodiski aizbraucam uz Vaivariem rehabilitēties. Tomēr pēdējos gados zinātnieku algas ir samazinājušās tā, ka pētniecību jau var uzskatīt par vaļasprieku un jāiztiek gandrīz tikai no pensijas, lai gan darbs tiek turpināts.
Par pensijas gadiem - tie man oficiāli pienācās tad, kad man bija 55 gadi, bet nebiju psiholoģiski tam gatava, tāpēc pieprasīju pensiju četrus gadus vēlāk, kad jaunajā dzīvoklī bija jātaisa remonti, jāmaksā lielāka īre un pensija labi noderēja kā pielikums pie algas. Paskatījos savā biogrāfijā un konstatēju: ja es būtu aizgājusi pensijā noliktajā vecumā, tad nebūtu vadīti daudzi Latvijas Zinātnes padomes u. c. granti, organizētas starptautiskas konferences, izdoti rakstu krājumi, nebūtu nodibināts Kreativitātes zinātniskais institūts, Starptautiskais Kreatoloģijas zinātniskais centrs utt.
Ar briedumu un viedumu
Par laimi, ne bez manas līdzdalības izdevās novērst to pārsteidzīgo lēmumu, ka pētniekiem un docētājiem jāpamet darbs 65 gadu vecumā; tomēr visi vienojās, un Saeimas priekšsēdētāja I. Ūdre piekrita, ka pēc 65 gadiem individuāli jāvērtē, kas var turpināt darbu, kas ne. Pēdējie 10 darba gadi man arī bijuši ražīgi. Un ne jau tikai man, ir pētnieki un docētāji arī solīdākos gados. Vecums nāk ar briedumu un viedumu. Studentu aptaujās esmu guvusi apliecinājumu, ka viņiem patīk klausīties pieredzējušu pasniedzēju lekcijas.
Domāju, ka I. Viņķeles teiktais, ka šī mana paaudze, kas strādāja arī daudzos iepriekšējos nebrīvās Latvijas gados, neesot strādājusi Latvijas, bet gan citas valsts labā, ir nepatiesi un apvainojoši. Piemēram, es strādāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, vācu un kārtoju materiālus par Raini, Aspaziju, Jāni Ziemeļnieku, Austru Skujiņu, Jūliju Lāci, citiem, tikos ar viņu vēl dzīvajiem radiniekiem, arī pat sadraudzējāmies ar Raiņa Mēnesmeitiņu Olgu Kligeri, tie ir unikāli mūsu kultūrvēstures materiāli, aizstāvēju disertāciju par Raiņa daiļrades psiholoģiju. Vai tas bija citai valstij? «Bet lai nu paliek šoruden.» Beigās tāda traka ideja: varbūt varētu ap Ziemassvētkiem sanākt kopā visi šī gada 75-gadnieki, kas kopā ar citām paaudzēm likuši pamatus mūsu valstij, - padalīties pārdomās par šo un to, par bijušo un nākamo un par zālēm pret slinkumu, nevarību, par labu veselību un labu Latviju.