Būt labā formā, labi izskatīties ir vīrieša pašcieņas jautājums - uzskata Juris un piebilst: «Daudziem kungiem manā vecumā patīk vēderu audzināt. Nevis audzēt, bet audzināt. Pretēji tam, ka vajadzētu sekot sev līdzi un vismaz reizi gadā aiziet pie ģimenes ārsta, izmērīt asinsspiedienu, nodot analīzes. Vīrietim jābūt disciplinētam.»
Jura darba nedēļa vasarā sākas jau pussešos no rīta - gar jūru ir jānoskrien kādi seši septiņi kilometri. Ja viņš neskrien, tad mājās vingro - vismaz stundu. Sezonas laikā no agra pavasara līdz rudenim ir četri pieci airēšanas treniņi nedēļā. Trīs vakari nedēļā paiet mēģinot, muzicējot un koncertējot. Vēl Griķa kungs nodarbojas ar vieglatlētiku, spēlē basketbolu un kopš 2011. gada vada Latvijas Ordeņu brālību. Viņš uzskata: «Ar sevis disciplinēšanu un solījumu pats sev var daudz sasniegt. Tā es 50 gados atmetu pīpēšanu. Dzimšanas dienā uzdāvināju sev solījumu - nepīpēšu un viss. Ja pats sev esmu devis vārdu, tas nozīmē, ka varu sev uzticēties. Ja tu uzliec sev pienākumu, tas jāpilda.»
Ejam uz sporta laukumu!
Jura Griķa bērnība pagāja pie Lielupes Salas pagastā: «Mēs bijām trīs - vecākais brālis, māsa un es, jaunākais. Brālis un māsa mācījās Pumpuru skolā, līdz tam viņus uz skolu pāri upei ar laivu veda tēvs, bet, kad man palika četri gadi, to darīju es. Noairēju, piesēju krastā laivu un gāju pie tantes, kura dzīvoja Dubultos blakus baznīcai. Tēvs ar māti strādāja, mums vajadzēja pašiem cīnīties - ravēt, visu appļaut ar izkapti. Bērnībā daudz strādājām, tas bija pienākums.»
1954. gadā Juris sācis mācīties Pumpuru vidusskolā. Skolas gados aizrautīgi spēlējis basketbolu. «Es daudz sportoju. Un dziedāju. No pirmās klases kopā ar Linardu Avotu dziedājām duetus. Kad lielajiem bija skolas vakari, vienmēr tikām aicināti dziedāt. Tā bija prioritāte, jo dziedāšanas dēļ mūs bieži ņēma laukā no stundām - nevajadzēja mācīties,» smej Juris. Viņš atceras, kā sācis muzicēt - mājās bijusi vijole, un, kad Jūrmalā, Majoros atvēra mūzikas skolu, mamma teikusi: «Nu, Juri, ņem vijoli, brauc, mācies spēlēt.» Juris iekāpis laivā, aizairējies uz Lielupes otru krastu, bet Dubultu stacijā uz perona saticis klases biedru. «Juri, kur tu dodies?» vaicājis draugs Vitauts Brūvelis. Juris atbildējis, ka dodas vijoli spēlēt. «Nevajag vijoli spēlēt, ejam uz sporta laukumu!» aicinājis Vitauts. Gājuši arī. Vijolei nācies gaidīt uz soliņa, kamēr puikas sirsnīgi nobumbo. Pēc tam Juris mācījies arī ģitāru spēlēt, bet muzicē viņš visu dzīvi - 50 gadus dziedājis vīru vokālajā kvartetā Unisons. Juris stāsta, ka kopumā ar Unisonu esot snieguši vairāk nekā 2000 koncertu. Viņš dzied arī vīru korī Tēvija.
Vaicāts par profesijas izvēli, Juris Griķis stāsta, ka interesi par inženierlietām 60. gadu sākumā raisījis toreizējais Jūrmalas telefoncentrāles inženieris Ēvalds Vilks. «Viņš mums mācīja telekomunikācijas principus, fiziku, elektromagnētiskās darbības principus. Vilks pēc tam bija Pumpuru skolas direktors. Pēc skolas beigšanas ar draugu Linardu nezinājām, ko darīt, bet papildus pamācījāmies matemātiku un es iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, aizgāju uz Radiotehnikas un sakaru fakultāti,» stāsta Juris Griķis.
Studiju laikā viņš aicināts iesaistīties airēšanas sekcijā, nokļuvis studentu astotniekā. Pirmais treneris bijis Edvīns Lēmanis. Braukājuši uz Maskavas regatēm, uz Dzintara airiem, piedalījušies Latvijas čempionātos. Studiju laika beigās Juris jau ticis uzņemts Latvijas airētāju izlasē.
Virzībā ir spēks
Airētājiem kungiem Master (meistaru, veterānu - red.) klase sākas jau no 35 gadu vecuma. Juris Griķis tagad startē G grupā, ar ko apzīmē vecuma grupu virs 65 gadiem. Izbraukātas daudzas pasaules valstis, tajā skaitā Austrālija un Kanāda. Kā savu lielāko sasniegumu seniors vērtē izcīnīto 2. vietu Pasaules meistaru airēšanas regatē Kanādā 2010. gadā, kur Juris startējis kopā ar airētāju Līgu Beļakovu. Piedalījies arī pasaules meistaru spēlēs Turīnā, pasaules meistaru čempionātā Melburnā, kur 2014. gadā ieguvis 1. vietu.
Ar saviem sportiskajiem sasniegumiem Juris īpaši nedižojas, vienīgi atzīst, ka galvenais ir zināt, ko vēlies no dzīves, un meklēt iespējas - neatkarīgi no pensijas apmēra, ienākumiem vai apstākļiem. Bilstu, ka mūslaikos daudzi pensijas vecuma ļaudis savas dzīves pieticīgajā kvalitātē mēdz vainot mazo pensiju. Juris Griķis uzskata - nav pareizi meklēt vainas citur un nemeklēt iespējas sevī. «Nevienu nevajag vainot. Mūsu sabiedrība tiek audzināta pretēji - visi pie kaut kā ir vainīgi, visur tiek meklēti vainīgie. Bet ir jādara. Pašam. Un jādara tā, lai nebūtu vainu,» uzskata Juris Griķis, viņš turpina: «Ir jāmeklē sevī sava būtība, savs virziens - tas, ko gribas izdarīt. Pat nevajag sasniegt ko lielu, vienkārši vajag darīt to, ko ikdienā gribas darīt. Un izdarīt to. Saplānot, nevis tikai nodomāt un aiziet pagulēt. Gribi pagulēt? Nu tad guli! Tas tikai nozīmē, ka esi sevi pakļāvis nolemtībai. Kustībā, virzībā uz priekšu ir spēks. Kustībā ir dzīve. Ja vēlies sevī ko attīstīt - dari! Cilvēki ir radījuši tik daudz vērtību! Piemēram, grāmatas, tās, kuras cilvēku attīsta.»
Darīt visu no sirds
Juris Griķis prot atrast brīvus brīžus, lai lasītu vēstures grāmatas - viņam ir svarīgi izzināt patiesību. Lai varētu palasīt, uz Rīgu viņš nebrauc ar mašīnu, bet gan ar vilcienu: «Tad var palasīt, tad grāmatas iet viena pēc otras.» Gadā seniors izlasa kādas 12 grāmatas, katra ap 500 lappušu bieza. Juris Griķis saka, ka par vecumu viņš vēl nedomā - uz 70 gadu jubileju būs jāpabeidz māja, jāizbūvē vēl kamīns, bet 80 gados, kad tie pienāks, viņš vēlas joprojām nezaudēt ne formu, ne pārliecību: «Pārliecību, ka to, ko es daru, es daru pareizi. Par sevi ir jābūt drošam.»
Juris ir pārliecināts - viņa paaudze ir audzināta tā, ka visu, ko dara, dara no sirds: «Neprasot, kas par to būs. Bērnībā viss bija jādara pašam. Un arī vecumdienās viss ir jādara un jāsasniedz pašam. Šajā vecumā ir svarīgi ieguldīt sevī un palīdzēt saviem tuvākajiem.»
Ģimene Jurim ir vissvarīgākā, viņš mūs aizved uz dārzu nogaršot zemenes, upenes, izrāda sakuplojušās vīnogas, pēc tam parāda mazbērnu bildes un sirsnīgi stāsta par laimīgiem brīžiem ar tuviniekiem un draugiem. Viņš saglabājis skolas laikos, 4. klasē tēva dāvāto atmiņu kladi, kurā mamma skaistā rokrakstā Jurim ierakstījusi: «Nebīsties no tā, kas pagrūts šķietam!» Bet māsa rakstījusi: «Nekas citu sirdis neiemanto tik ātri kā pieklājība.»
Kas Jurim Griķim šajos gados ir labākais dopings? «Sajūta, kad esmu kaut ko paveicis un kāds par to pateicis paldies. Kad sabrauc bērni, mazbērni un mazmeitiņa Laima zemenītes no trauka vispirms aiznes mammai, tad vecaimammai, tad man un tikai pēc tam apēd pati. Kad redzu, ka mazbērns aug pareizās sliedēs.»