Saimniecībā ar 30 augļu un dārzeņu kultūrām darba diena sākas septiņos rītā, beidzas deviņos vakarā. Sulīgas, smaržīgas zemenes, ko galdā var celt jau tagad, varētu šķist kā ordenis par saimnieka pūlēm, tomēr dārzkopis atzīst, ka izturēt sīvo konkurences cīņu ar konvencionālajiem ražotājiem ir grūti pat šajos laikos, kad sabiedrībā aug pieprasījums pēc bioloģiski tīriem un sertificētiem ekoproduktiem.
Mazliet no katras kultūras
Andra Manguļa siltumnīcās pirmā raža ar zaļumiem jau novākta. Arī dilles viņš audzē siltumnīcā, jo bioloģiskajā saimniecībā produkcijas piedāvājumam jābūt par divām trim nedēļām ātrāk. «Visi visu grib ātri. Tagad visiem vajag zemenes, kuras parasti ir ap Jāņiem. Kad būs īstais zemeņu laiks, vajadzēs ķiršus. Dilles gan ir tāda kultūra, ko prasa visu laiku, galvenais paspēt tās noturēt konkrētajā tirgus preces izmērā, kādus 15 centimetrus garas. Tā ir tā mazo saimniecību problēma,» paskaidro saimnieks un mazliet sūrojas par sarežģīto katras kultūras aprakstīšanas procedūru, ko prasa sertificētiem bioloģiskajiem lauksaimniekiem - kad dille sēta, kad stādīta skābene. «Man te aug praktiski viss, kas var augt dārzā, bet nekā nav daudz - no katras kultūras mazliet. Ar vienu kultūru bioloģiskajā saimniecībā nemaz nav iespējams strādāt, jo atšķirībā no konvencionālās saimniecības te jāievēro augu seka jeb maiņa. Ja vienā zemes platībā ilgi audzē vienu kultūru, problēmas sākas ātri - var savairoties kaitēkļi,» izrādot gurķu dobes siltumnīcā, stāsta Andris.
Gada laikā siltumnīcā tiek mainītas aptuveni trīs kultūras. Atklātā laukā ir citādi. Kā piemēru saimnieks min blakus esošo it kā aizaugušo lauku, kurā šopavasar agri iesētas facēlijas, kas vēlāk ziedēs glītiem, ziliem ziediem. Pērn te bija burkāni, vēl gadu iepriekš - sīpoli. Šovasar te būs zemenes, bet pirms tam saimnieks facēlijas iestrādās zemē kā zaļmēslojumu: «Tad dabūšu zemi melnu - uzvedīšu kūtsmēslus, kokogļu frakcijas mēslojumu. Man nav mājlopu, tāpēc kūtsmēslus ņemu Pierīgas zirgu staļļos. Savā ziņā zirgu kūtsmēsli ir pat labāki nekā govju - tajos ir augstāks kālija, slāpekļa saturs. Bieži vien cilvēki domā, ka bioloģiskais zemnieks tikai iesēj un gaida, kad izaugs. Tā nav. Ir jādomā, kā uzlabot augsni. Kad zemi apstrādāšu, no Jāņiem līdz jūlija beigām lauks jādabū melns.»
Facēlijas zaļmēslojums trūdēs lēnāk; kūtsmēsli, kokogles kalpos ātrākai barības bāzei zemenēm, kuras Andris parasti stāda jūlija beigās. «Ja nākamajā gadā grib iegūt ogas, tad jāstāda jūlija beigās. Septembra sākumā vairs nav jēgas - lauks bez ražas tad būs jākopj gadu, tas ir mežonīgi dārgi,» uzsver saimnieks.
Raža kā vizītkarte
Siltumnīcas saimniecībā aizņem nedaudz vairāk par 1000 kvadrātmetriem. Andris mūs ved uz vienu no tām, kur aug zemenes: «Siltumnīcā zemenes audzēju, lai iegūtu ātrāku ražu - jau maijā. Patiesībā zemenes audzēt siltumnīcā ir sarežģīti. Tas ir līdzīgi kā ar fotografēšanu - it kā jau vajag tikai nospiest podziņu, bet vai vienmēr sanāks laba bilde? Starp ir un nav ir ļoti maza robeža.» Tomēr siltumnīcā taču ir labāki augšanas apstākļi! «Taču arī slimībām un kukaiņiem te ir labāki apstākļi. Es siltumnīcu lieku virsū zemenēm, nevis zemenes stādu siltumnīcā. Vēlu rudenī plēves būvi uzlieku uz pajaunām zemenēm - optimālākais, uz gadu vecām. Tad var panākt labu rezultātu. Tiesa, izmaksas tad ir lielākas - ne tikai jāravē, bet arī jālaista, jābūvē. Tas maksā,» stāsta saimnieks.
Toties 120 kvadrātmetru ietilpīgā zemeņu māja aptuveni divreiz uzlabo ieņēmumus, pasmaida Andris. Siltumnīcas zemenēm cena ir cita - lauka zemenes maksā pusotru eiro, šīs - aptuveni piecus. Laiks ir nauda - te būtu īsti vietā šis teiciens, jo pirmās zemenes šogad Andris plūcis jau maija sākumā, citus gadus pat ātrāk. Daudz gan nav bijis, toties raža kalpojusi kā vizītkarte. Bioloģiskais lauksaimnieks parasti sagatavo savas aktuālās produkcijas paleti jeb kasti, un klienti, kas ir tiešie pircēji, tad viņu paši uzmeklē, līdz ar to bioloģiskajam lauksaimniekam ar savu produkciju ceļš līdz patērētājam ir īsāks un ātrāks. Andris vaļsirdīgi atzīst, ka patiesībā ar saviem augļiem un dārzeņiem apgādātu tikai kādas desmit ģimenes. Tagad pircēju gan esot «ļoti daudz vairāk».
Nav stabils bizness
Zemnieku saimniecība Atvases izveidota pirms sešiem gadiem. Toreiz te, dažus kilometrus aiz Daugmales, vienīgie kaimiņi esot bijis bariņš mežacūku. «Tagad apkārt dzīve ir mazliet sakustējusies, un es arī vervēju cilvēkus, lai pievēršas bioloģiskajai saimniekošanai. Viens kaimiņš ar to jau sācis nodarboties,» priecīgs ir Andris. Viņam nav pamata sūdzēties par tuvumā esošajiem lauksaimniekiem, kuri kaitēkļu apkarošanai izmanto ķimikālijas, kā tas ir citviet Latvijā. Atvašu saimnieks arī uzskata: «Ja vēlas iegūt pavisam sterilu augli vai dārzeni, neko nevajag darīt, arī dzīvot tad nevajag, jo lielākie kaitnieki videi esam mēs paši. Ir jāsaprot arī, ka tie, kuri lieto ķimikālijas, neko lieki nelieto, jo tas ir dārgi. Tie laiki, kad neskaitīja izdevumus, beigušies. Konvencionālajās saimniecībās šīs ķimikālijas izmanto tāpēc, lai cilvēki iegūtu vairāk. Un lētāk!»
Lauksaimnieks arī norāda uz faktu - senāk bioloģiskā ražošana bija pašsaprotama, tāpēc Eiropā ar pārtikas ražošanu nodarbojās 75% cilvēku, tagad Eiropā ar pārtikas ražošanu nodarbojas 2-3%. «Šie daži procenti atlikušos 97-98% nevar pabarot ar bioloģisko pārtiku, tāpēc tiek izmantoti dažādi ķimikāliju veidi. Es savas burkānu vagas šodien ravēju ar kapli. Piemēram, hektāra miglošana ar ķimikālijām, lai likvidētu nezāles, prasītu 15 minūtes, bet, lai šo platību izravētu ar rokām, būtu nepieciešamas 100 darba stundas. Proporcijas ir nesalīdzināmas!» saka A. Mangulis.
Vērtējot saimniekošanas metodes, viņš min arī gala produkta cenas: «Ja ražotājam kartupeļi vai burkāni vidēji maksā desmit centu par kilogramu, tad par tonnu viņš saņem 100 eiro. Tā nav liela summa, turklāt, lai produkcija nonāktu tirgošanā, tā jāpārcilā ar rokām - īsts krāvēja darbs. Tas nav viegli, arī konvencionālajā saimniekošanā. Savukārt bioloģiskā saimniekošana vispār ir dzīvesveids, tas nav liels bizness. Ja es jums zemenes varētu tirgot kā tabletes absolūtai veselībai, tad varbūt tas būtu bizness. Tagad uz to paļauties kā uz stabilu biznesu nevar,» atzīst Andris, kurš savulaik bijis konvencionālais lauksaimnieks ar ievērojamu pieredzi.
Izaicinājums pārmaiņām
Pēc profesijas Andris ir dārznieks. Viņš uzsver, ka bioloģiskā saimniekošana kļuvusi par viņa dzīvesveidu, tomēr norāda arī uz, viņaprāt, neveiksmīgo subsidēšanas sistēmu Latvijā: «Lauksaimniecība kā tāda nav rentabla, tāpēc tā arī tiek subsidēta. Taču subsīdijas pamatā tiek piešķirtas platībām, tāpēc arī rodas ilūzija, ka Latvijā ir daudz bioloģisko saimniecību. Latvijā ir daudz platību, kur aug tikai zāle, un tās tiek pieteiktas kā bioloģiskās saimniecības. Tagad gan tiek likti arī ierobežojumi - ja kādreiz lika zāli tikai nopļaut, tagad jau liek savākt, ievieš augu seku. Šie ierobežojumi tiek likti mākslīgi, nevis attīstīta ideja par bioloģisko ražošanu kā tādu. Patiesībā bioloģisko ražotāju Latvijā ir maz.»
Pērn mazajiem bioloģiskajiem ražotājiem - saimniecībām ar ieņēmumiem līdz 15 tūkstošiem eiro gadā - gan bijusi piešķirta liela atbalsta programma, tomēr Andris teic - šo atbalstu saņēmuši tie, kas faktiski neko daudz neražo: «Saimniecības, kurās ražo, ir ārpus šī atbalsta. Savukārt uzsākt šo biznesu, lai izdzīvotu, ir grūti. Daudzi arī nobīstas no sarežģītā bioloģiskās saimniecības sertifikācijas procesa.»
Kā jau dārznieks, Andris redz visas šīs nozares puses, tomēr viņam pievēršanās bioloģiskajai saimniekošanai bijusi kā izaicinājums. «Izaicinājums visām manas dzīves pārmaiņām. Man bija svarīgi saprast, varu vai nevaru. Tagad varu teikt, ka bioloģisku produktu izaudzēt noteikti var, tur problēmu nav. Problēma ir izaudzēt dārzeni vai augli tādu, kādu to grib sabiedrība, un tik daudz, lai ar to varētu pabarot sabiedrību. Tad sabiedrībā jābūt daudz lielākai izpratnei par bioloģisko lauksaimniecību un lielākam turīgo skaitam. Ir forši, ka tiek runāts par to, ka jāēd vietējie Latvijas augļi un dārzeņi un ka tie jālieto uzturā, kad pieejami maksimālās ražas laikā, bet sabiedrībai jau gribas, lai tie ir ātrāk un veikalniekiem svarīgi, kurš ražotājs preci piegādās pirmais. Sabiedrībā arī atšķiras izpratne par ekoloģisku produktu. Turklāt cik bieži pircējs sastopas ar abām produktu grupām un spēj izvērtēt kvalitāti? Par lielu daļu produktu cilvēkiem nav salīdzināšanas iespēju, un uz tā rēķina tirgotājs var spekulēt. Dārzeņkopībā izdzīvošana ir smaga,» pārliecinājies Atvašu saimnieks A. Mangulis.