«Tik dūšīga vēl neesmu, sarūmēsimies,» raušoties blakus autobusa pusotrvietīgajā sēdvietā, iedrošinoši smaida slaida kundzīte. Vēl nepagūstu apdomāt viņas iespējamo vecumu, kad ņiprā seniore steidz pavēstīt: «Man neviens nedod tik daudz gadu, cik ir - vasarā svinēšu savu 75. jubileju!» Jāatzīst, esmu pārsteigta - kundze patiesi izskatās krietni jaunāka. «Kad prasa, kā esmu tik labi saglabājusies, smeju - varbūt tāpēc, ka visu mūžu dzēru un pīpēju,» ironizē seniore, kuras vārdu uzzinu sarunas gaitā. Marija, izrādās, augusi bērnunamā, bet darba dzīvē esot bijusi gan pavāre, gan trauku mazgātāja. Strādājusi gan lepnākos krogos, gan lētās ieskrietuvēs, atkarībā no dzīves situācijas. Tagad kundze ir pensijā un atzīst, ka jūtas labi - pirms 20 gadiem atbrīvojusies no alkohola atkarības, bet pirms deviņiem gadiem atmetusi smēķēšanu. «Bet gāja man traki, tas gan.»
Savulaik Marijai dzīve situsi augstu vilni, nemitīgi apkārt kompānijas. «Visi paredzēja, ka nodzeršos. Vienā brīdī pati jutu, ka esmu kļuvusi atkarīgā un mana dzīve sāk strauji iet uz leju, kaut dziļi zemapziņā mana būtība tam pretojās. Darbu gan nekad nekavēju, vienmēr biju atbildīga darbiniece,» vaļsirdīgi stāsta Marijas kundze. Viņa turpina: «Atceros, kad piedzēros, palīdu zem segas un raudāju par to, ka dzeru. Mēģināju atturēties, zināju, ka kompānijās man galvenais nepaņemt pirmo glāzīti. Bet kompānijās jau visi mudina: «Iedzer taču, iedzer!» Noturējos kādu mēnesi, palielījos kaimiņam - sak`, redzi nu, jau mēnesi neesmu neko lietojusi. Un kaimiņš saka: «Nu tad ejam to atzīmēt!» Man neticēja! Neticēja, ka spēšu pati saviem spēkiem izķepuroties, un brīžiem es pati neticēju, bet lūdzos Dieviņu - kaut neesmu īpaši ticīga -, lai man palīdz. Citreiz gāju gar kapsētu un domāju: nu, nodzeršos, nomiršu, un ko gan uzrakstīs uz mana kapakmeņa? Ka par vienu alkoholiķi uz šīs zemes mazāk? Es to negribēju.»
Kad Marijas kundze, tolaik vēl pusmūža sieviete, noturējusies pusgadu, tad astoņus mēnešus, tad vēl ilgāk, sapratusi, ka nu vienu ligu ir pārvarējusi un atgriezties tajā vairs negribot. «Tagad kompānijās visi dzer šampanieti, es limonādi. Un jūtos labi,» komentē Marija. Bet pie smēķēšanas atmešanas gan neuzdrošinājusies ķerties vēl ilgi.
«Un tad bija tā - ieeju veikalā pēc cigaretēm, skatos, pilni plaukti ar gardiem augļiem, un pie sevis domāju: būtu taču sev pirkusi augļus, nevis cigaretes,» par nākamo atkarības pārvarēšanas soli stāsta seniore. Viņa nolēmusi izmantot nikotīnu aizvietojošos plāksterīšus.
«Man palīdzēja! Atceros, kad pirmo uzlīmēju, centos nedomāt par smēķēšanu, bet nodarbināju sevi ar ko citu - tā, lai man tajā brīdī ir interesanti. Un pati sev par pārsteigumu konstatēju - o, neesmu uzpīpējusi jau astoņas stundas! Kā šodien atceros - man bija nepieciešami tikai 13 plāksteri, un es tiku no tās sērgas vaļā. Vienā brīdī organisms pats vairs nepieņēma ne cigarešu dūmus, ne domu par smēķēšanu - krūtīs burtiski kamols uzblīda. Tā žņaudza! Un tagad - jā, kad man saka, ka savos gados labi izskatos, tas man ir kā balzams sirdij. Un daudzi to saka. Daži pat iemīlas! Tas ir tik patīkami,» gandarīta ir Marijas kundze.