Likuma mērķis ir nodrošināt, lai līdz 2035. gadam apstrādes rūpniecība veidotu 20% no ES saražotās produkcijas (14% pašlaik), izvairoties no iespējama 600 tūkstošu darba vietu zaudējuma automobiļu nozarē nākamajos 5–10 gados un saglabājot vai radot aptuveni 150 tūkstošus darba vietu citās nozarēs. «Ja mēs neko nedarīsim, ir pilnīgi skaidrs, ka pavisam drīz 100% zaļo tehnoloģiju tiks ražotas Ķīnā… Pilnīgi iespējams, ka tuvāko gadu laikā mūsu cementa, tērauda industrijas pārcelsies citur,» norāda Eiropas Komisijas viceprezidents Stefāns Sežurnē.
«Pasaulē pieaug ģeopolitiskie saspīlējumi, resursi koncentrējas dažu valstu rokās un arvien biežāk tiek izmantoti kā politisks rīks. Šādos apstākļos jaunā likuma mērķis stiprināt Eiropai stratēģiski svarīgu un zaļu, proti, ar zemu oglekļa emisiju, ražošanu, mazinot atkarību no trešo valstu piegādātājiem un stiprinot Eiropas ekonomisko drošību, protams, ir saprotams. Likuma priekšlikums un līdzīgi regulējumi nozīmē lielāku piegāžu ķēžu reģionalizāciju un mazāk specializācijas, kas, protams, nozīmē arī augstākas izmaksas un augstākas cenas,» teic Swedbank vecākā ekonomiste Agnese Buceniece.
Ar potenciālu
«Latvijā likums varētu ietekmēt tādas energoietilpīgas ražošanas nozares kā nemetālisko minerālu, piemēram, cementa, ražošanu, iespējams, arī ķīmisko rūpniecību, kas kopumā veido aptuveni desmito daļu no Latvijas apstrādes rūpniecības. Likums rada iespēju esošajiem Latvijas uzņēmumiem augt un potenciāli var palīdzēt piesaistīt jaunas ārvalstu investīcijas. Varam konkurēt ar to, ka algu līmenis Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem ES,» norāda A. Buceniece. Tomēr svarīgas ir arī enerģijas izmaksas un darbaspēka pieejamība, kur mums ir izaicinājumi.
Rūpnieciskā paātrinājuma likuma aizstāvji teic, ka tādiem sāncenšiem kā ASV, Ķīna, Brazīlija un Indija jau ir izstrādāti noteikumi par vietējiem produktiem un līdzīgas prasības varētu palīdzēt aizpildīt ES milzīgo investīciju plaisu. ES tiesību akta mērķis ir izmantot tās dalībvalstu publisko iepirkumu milzīgo finanšu jaudu (vairāk nekā divi triljonu eiro), lai stiprinātu grūtībās nonākušās vietējās nozares un stimulētu jaunās augošās nozares. Savukārt likuma kritiķi vērtē, ka tas varētu mudināt tirdzniecības partnerus aizvērt savas durvis Eiropai, vēsta ziņu aģentūra Reuters.
Ar vienādiem noteikumiem
Ir skaidrs, ka Eiropas ražotāji izmaksu ziņā nevar konkurēt, piemēram, ar Ķīnas masveida ražošanas jaudām, augsto ražošanas efektivitāti un vienkāršākām vides prasībām. Turklāt, atzīmē ekonomiste, Ķīnas uzņēmumi vairākās nozarēs vēsturiski saņēmuši vai turpina saņemt plašas valsts subsīdijas, kas nav pieejamas Eiropas ražotājiem, un tas tiem piešķir būtisku cenu priekšrocību pasaules tirgos.
Palielināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru ES ekonomikā līdz 20% (no 14% 2024. gadā) ir ļoti ambiciozs mērķis. Regulējuma aptvertās nozares veido aptuveni vienu septīto daļu no Eiropas apstrādes rūpniecības.
Eiropas Parlaments un ES valstu valdības vēl apspriedīs galīgo tekstu. Tādējādi likuma saturs, protams, var mainīties, bet šobrīd izskatās, ka, piemēram, «Ražots Eiropā» prasības neattieksies uz trešo valstu uzņēmumiem, kam ir brīvās tirdzniecības nolīgums ar ES. Turklāt arī tiek paredzēti izņēmumi gadījumos, kad komponentes, izejmateriāli vai tehnoloģijas, kas izpilda «Ražots Eiropā» prasības, ir būtiski dārgākas nekā trešo valstu uzņēmumu piedāvājumi. Ekonomiste norāda, ka šādi izņēmumi mazinātu iespējamo cenu spiedienu, bet tajā pašā laikā ierobežos likuma spēju sasniegt nosprausto mērķi.
Eiropas Komisija jau vairākkārt ir atlikusi likuma prezentēšanu, jo nav vienprātības par tā saturu un izmaiņas tika veiktas pat pēdējā brīdī pirms publiskās iepazīstināšanas ar likumu. Galvenais strīdus punkts ir tas, kuras valstis ārpus ES tiks uzskatītas par uzticamām partnerēm, no kurām eksports tiks uzskatīts par līdzvērtīgu ES produktiem, atbilstot vietējā ražojuma prasībām. Komisija ir sastādījusi partneru sarakstus, iekļaujot Lielbritāniju, Kanādu un ASV, ar kurām ES ir brīvās tirdzniecības līgumi vai kuras ir parakstījušas Pasaules Tirdzniecības organizācijas publisko iepirkumu līgumu. Ķīna nav viena no šīm valstīm. Komisija izvērtēs, vai partneres piedāvā ES uzņēmumiem piekļuvi to tirgiem, un pēc tam izslēgs no saraksta uzņēmumus, kuri to nedara. Tādi tiesību akti kā Buy American Act vai Buy Canadian Policy varētu tikt ņemti vērā attiecībā uz šīm valstīm, ziņo Reuters. Vienlaikus tas nozīmē, ka tādām valstīm kā Lielbritānijai vai Šveicei vēl būs jāpacenšas, lai iekļūtu ES partnervalstu sarakstā.
Neaptver visu
Tiesību akta priekšlikums ietver arī noteikumus par ārvalstu investīcijām ES, jo īpaši ieguldījumiem vairāk nekā 100 miljonu eiro apmērā no valstīm, kurās ir vairāk nekā 40% no pasaules ražošanas apjoma, kas vairumā gadījumu būtu Ķīna. ES vēlas izvairīties no Ķīnas kompānijām, kas Eiropā tikai montē produktus, izmantojot importētus komponentus, ar minimālu skaitu Eiropas darbinieku.
Saskaņā ar likumu, investoriem būtu jāizpilda daži nosacījumi, tostarp jānodrošina, ka ES darbinieki veido vismaz 50% no personāla. Tāpat būtu jāierobežo ārvalstu īpašumtiesības līdz 49%, jāpiedāvā jauno tehnoloģiju nodošana ar licenču līgumiem un jānodrošina piekļuve zinātībai (know-how).
A. Buceniece atzīst, ka regulējuma uzmanības centrā tomēr nav vēl citi nozīmīgi izaicinājumi, ar ko saskaras Eiropas ražotāji, piemēram, enerģijas cenas, energoresursu pieejamība, izejmateriālu pieejamība, Eiropas valstu atšķirīgais biznesa regulējums, birokrātija, kapitāla pieejamība. Tas viss liek domāt, ka 20% mērķis varētu būt pārlieku optimistisks.