Līdzīgi pie šo konsultantu kājām, pateicoties valdošās partijas Vienotība politiķu labvēlībai, pēdējos gados ir bijusi valdība, bez konkursa un aiz slēgtām durvīm Prudentia piešķirot tiesības saņemt ievērojamu atlīdzību par konsultāciju pakalpojumiem lielos valsts saimnieciskajos darījumos gan ar airBaltic, gan Liepājas metalurgu (LM).
Zemesgabals kāpās netālu no Akmeņraga bākas ilustrē līdz šim nezināmo saikni starp Metalurgā valsts intereses aizstāvēt iecelto A. Pauliņu un Prudentia, kas tikai gadu vēlāk it kā notikušas godīgas atlases rezultātā izraudzīta par uzņēmuma pārdošanas konsultantu. 2005. gada jūnijā viņam un J. Lielcepurem to pārdeva toreizējais e-lietu ministrs, tagad galvenais Vienotības pretendents uz finanšu ministra amatu Jānis Reirs. Zemi kā vērtīgu investīciju visi trīs bija nopirkuši vienlaikus, 1998. gada vasarā, bet J. Reirs savu daļu vēlāk par kopumā 10 000 latu abiem pārdeva, ko apliecina zemesgrāmatas dati. Tobrīd J. Lielcepure politikā 2002. gadā līdz ar Jauno laiku aizgājušajam J. Reiram jau bija vairāk nekā paziņa. Abi 1999. gadā kopā ar trešo partneri Ģirtu Rungaini bija dibinājuši Prudentia, kuras īstie ziedu laiki pienāca tikai Valda Dombrovska (Vienotība) valdību laikā. J. Reirs savu trešdaļu konsultāciju firmā pārdeva 2003. gada jūlijā, rāda Lursoft dati.
Lai gan mokošie lēmumi par 67 miljonu eiro pārskaitīšanu no valsts līdzekļiem Itālijas bankai par LM ņemto kredītu vēl bija tikai priekšā, operatīvo uzņēmuma informāciju zinošajiem tas jau tobrīd bija kā sprāgstoša pulvermuca. Tādēļ valsts kontroliera izraudzīšanās 2013. gada februārī bija ļoti atbildīgs solis. A. Pauliņš atsaucas uz savu ilgstošo pieredzi dažādās komercbankās, kas saistīta ar aktīvu pārvaldi, uzsver, ka darbojies valsts interesēs un bijis tieši valsts, nevis Prudentia «acis un ausis» uzņēmumā. Viņš operatīvo informāciju par Metalurgā notiekošo sniedzis Valsts kasei un Finanšu ministrijas (FM) vadībai.
Tomēr rodas iespaids, ka visi, kas tobrīd lēma, ka tieši A. Pauliņš ieceļams par valsts interešu pārstāvi LM, cieš no atmiņas zuduma vai vienkārši nevēlas atklāti atzīt, kurš viņiem ieteicis šo nevienam nezināmo bijušo banku darbinieku. Atlases komisijā, kas izraudzījās uzņēmuma valsts kontrolieri, bija tikai trīs personas: Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš un divas politiskas figūras - finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība) biroja vadītāja Signe Jantone un toreizējā FM parlamentārā sekretāre Karīna Korna (vienlaikus Vienotības valdes locekle).
Neviens no komisijas neatceras ne to, kā pie viņiem nonācis A. Pauliņa CV un kurš ieteicis viņa kandidatūru, ne to, kurš no trim nosaucis viņa vārdu, bet lēmums bijis kolektīvs. Visi trīs arī noliedz, ka A. Pauliņa kandidatūru būtu ieteicis J. Reirs vai kāds cits no Vienotības. A. Pauliņa versija atšķiras - šim amatam viņš esot uzrunāts, jo pirms kāda laika uz FM nosūtījis savu CV. Tas, pēc viņa vārdiem, neesot nekas neparasts arī vidēja un augsta ranga menedžeriem.
«Es tiešām neatceros, vai tas bija Reirs,» uz tiešu jautājumu, vai A. Pauliņu ieteicis partijas biedrs, saka K. Korna. Par A. Pauliņa saikni ar Prudentia K. Korna neesot zinājusi, jo internetā neko daudz par šo cilvēku neesot izdevies atrast. Toties no diviem trim pretendentiem A. Pauliņš šķitis «sakarīgākais», atbilstoša šķitusi arī viņa pieredze banku darbā, piemēram, vadot DNB līzingu. «Es, goda vārds, neatceros. Toreiz viss gāja ņigu ņegu, visu vajadzēja vienas dienas laikā atrisināt. Varbūt divu dienu laikā, es tiešām neatceros. Bija tā, ka mēs no visām pusēm meklējām, kaut kas nāca no premjera puses, kaut ko mēs paši iedomājāmies, kaut kas nāca no FM, no Valsts kases puses, bija dažādi,» atceras K. Korna. Ne viņa, ne K. Āboliņš vai S. Jantone citu pretendentu vārdus gan nesauc.
J. Reirs, kurš A. Pauliņu iepazinis kopš kopīgā darba Vācijas-Latvijas bankā 1994. gadā, ne tikai noliedz ietekmi uz A. Pauliņa jaunāko laiku karjeru, bet intervijā pat apgalvo, ka par viņa amatu uzzina tikai no Dienas. Tikmēr A. Pauliņš atceras, ka J. Reiru saticis FM gaitenī tieši 2013. gada februāra beigās, kad stājās jaunajā amatā. Par ko runājuši, neatceroties.
Tāpat neviens no trim valsts kontroliera atlases komisijas locekļiem neesot zinājis par viņa saikni ar Prudentia. Formāli tā tas varētu būt, jo korporatīvas un privātas saites oficiālajā CV neparādās. Ja nebūtu ieraksta vecā J. Reira deklarācijā par ienākumiem no zemes pārdošanas 2005. gadā, šī saikne arī paliktu apslēpta. Lai uzsvērtu sakritību kā mazās Latvijas fenomenu, A. Pauliņš stāsta, ka ar J. Lielcepuri iepazinies 1990. gada 1. septembrī, kad abi iestājušies toreizējā Rīgas Komercskolā. Tas, ka abu atpūtas mājas atrodas burtiski dažu soļu attālumā, nenozīmējot, ka viņi būtu ģimenes draugi vai apspriestu Liepājas metalurga lietas.
Pēc uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas A. Pauliņu savā komandā paturējis maksātnespējas administrators Haralds Velmers.