- Es lūdzu palīdzību Alžīras bejlerbejam Ulučam Alī, - turpināja Aben Umeija, - un apsolīju, ka kļūsim par Lielā Turka vasaļiem. Un, cik man zināms, vienā no Alžīras mošejām jau ir savākts visai daudz ieroču, ko vest šurp uz mūsu zemi. Tikko atsāksies kuģošanas sezona, mēs saņemsim šos ieročus... un mums vajadzēs par tiem samaksāt.
Halīfs uz brīdi pieklusa, un Ernando tikmēr prātoja, vai halīfa izteiktais rīkojums attiecas tikai uz viņu vienu, vai tikpat lielā mērā arī uz patēvu. Tad halīfs turpināja:
- Mums vajag arkebūzas un lielgabalus. Vairākums mūsu vīru cīnās, bruņoti tikai ar lingām un zemnieku darbarīkiem. Tiem nepietiek pat zobenu un āvu. Bet... Tev gan ir skaista alfanhe! - viņš teica, norādīdams uz ieroci Ernando pie sāniem.
Ernando izvilka to no maksts, lai parādītu valdniekam, un ieraudzīja, ka asmens notraipīts asinīm. Tikai šai mirklī viņš atcerējās, ka tumsā un sajukumā bija kapājis ar to kristiešu miesu. Pēcāk viņš par zobenu nebija iedomājies un tagad nopietns raudzījās uz asmeni, kas melns no sakaltušām asinīm.
- Redzu, ka tu to esi lietojis, - noteica Aben Umeija. - Paļaujos, ka tu to liksi lietā arī turpmāk un daudzi kristieši saļims zem šī tērauda.
- Man to iedeva Hamids, Huvilesas fakīhs, - paskaidroja Ernando. Viņš gan noklusēja, ka šis zobens reiz piederējis Pravietim. Nebija šaubu: tikko tas nāktu gaismā, zobenu viņam atņemtu, taču viņš bija Hamidam apsolījis ieroci sargāt kā acuraugu. Halīfs palocīja galvu, likdams saprast, ka fakīha vārds viņam nav svešs. - Hamids kopā ar ļaudīm palika ciemā, - zēns nopūzdamies piebilda.
Viņš apklusa, un arī Aben Umeija klusēdams pievienojās šim mēmās cieņas brīdim. Kāds munfī piecēlās, lai paņemtu alfanhi, taču valdnieks, pamanījis, cik alkatīgām acīm morisks skatās uz zelta maksti, skaļi teica: - Tavs uzdevums ir glabāt šo zobenu, līdz varēsi to atdot Hamidam. Tā to nolemju es, Granadas un Kordovas halīfs. Skaidrs, ka tu varēsi to viņam atdot, zēn! - Aben Umeija pasmaidīja. - Tikko janičāri un berberi atsteigsies mums palīgā, mēs atkal valdīsim visā al-Andalūsā.
*
Viņi pameta namu, kurā bija apmeties Aben Umeija, un pagādāja ēdamo. Vīrieši apsēdās zemē un badīgi uzklupa ceptam jēram.
- Kas tā tāda? - Brahims norūca, ar zodu pamezdams uz Fātimas pusi.
- Viņa kopā ar mums aizbēga no Huvilesas, - iekams Ernando paguva ko teikt, atbildēja Āiša.
Brahims piemiegtām acīm dzēlās meitenē, kas stāvēja līdzās Āišai; starp abām bija novietots grozs, kurā gulēja mazais Humāms. Jērgaļas gabalu rokā turēdams, Brahims nolūkoja Fātimu no galvas līdz kājām, sevišķi ilgi kavēdamies pie krūtīm, sejas un brīnišķīgajām, melnajām acīm, ko meitene tūdaļ samulsusi nodūra.
Mūļu dzinējs bezkaunīgi paklakšķināja mēli, itin kā tikko būtu nobaudījis šo jauno miesu, un atkal kāri iekodās jērgaļā.
- Un kur ir manas meitas? - viņš pilnu muti noprasīja.
- Nezinu. - Āiša apspieda šņukstu. - Bija tumšs. Un tik daudz cilvēku. Neko nevarēja redzēt. Es nevarēju viņas atrast. Un visu laiku uzmanīju puikas! - sieviete taisnojās.
(Turpinājums 25. aprīļa numurā)