Kalē var stādīt dārzā gluži tāpat kā parastos kāpostus. To var audzēt no dēstiem, stādot aptuveni 20 cm attālumā citu no cita, jo kalē nevis veido apaļu galviņu, bet gan kuplo cerā gluži kā salāti. Šis kāposts var augt un zaļot līdz pat decembrim un izdzīvot līdz -10 grādu lielam salam. Neko no uzturvērtības un garšas dārzenis nezaudē pat tad, kad to kādu laiku klājis sniegs. Kale var atstāt pārziemot uz lauka, nogriežot vecās lapas - no pārziemojušā cera pavasarī atkal izlīdīs jauni dīgsti.
Kalē nav kaprīzs, bet tam patīk irdena, bagātīga melnzeme, ap saknēm aprušināta, un bieža laistīšana, taču tas nebūt uzreiz nenokalst, ja aizmirstat to padzirdīt. Kalē atšķirībā no parastajiem galviņkāpostiem un ziedkāpostiem tik ļoti neiet pie dūšas kāpuriem , taču raža jāuzmana tik un tā. Ja kaitēkļi parādījušies, pret tiem var cīnīties ar pelniem vai kādu no dabīgajiem augu uzlējumiem.
Kalē piemīt izteiksmīga, kāpostiem raksturīga garša, varētu pat teikt, ka tas ir nedaudz sīvs. Populāras ir dažādu veidu šķirnes - ar izteikti krokotām, kā arī gludām lapām, parasti zaļas, bet dažādos toņos, pat līdz violetai. Garšas ziņā un uzturvērtībā gan būtisku atšķirību nav.
Kalē satur daudz dzelzs, kalcija (pat vairāk nekā piens), kāliju, vitamīnu B, olbaltumvielas, proteīnus un vēl daudz citu labumu.
Jāatceras, ka pēc novākšanas kāpostlapas vēlams glabāt ne ilgāk kā trīs dienas, jo citādi tie pamazām zaudē vērtību. Ar kalē var aizstāt daudzus citus salātu veidus, arī tvaicēt un likt klāt sautējumiem vai vienkārši pagrauzt tāpat. Bieži vien kātiņi ir cieti un kokaini, tos ēst nevajag. Sīvums pazūd, ja kāpostus ēdat, kad tie dabūjuši salu.