Ar maizi holandietis uzaug burtiskā nozīmē. Jau tikko ēst iemācījies bērnelis ap pulksten 12 ļeksēs iekšā kvadrātaino maizi, visticamāk, apziestu ar margarīnu, nemaz nerunājot par četrgadniekiem, kas ir laiks, kad holandiešu bērni sāk iet skolā.
Tradicionāli skolnieka diena ilgst no pusdeviņiem līdz trijiem, un tas attiecas arī uz četrgadniekiem (izņēmums ir trešdiena, kas ir nacionālā īsā diena). Visu šo garo stundu laikā viņiem ir divas ēšanas pauzes - vienu varētu saukt par vēlajām brokastīm, otru mūsu leksikā par pusdienām, kaut gan tikai laiks tām sakrīt ar to, ko mēs saprotam ar vārdu «pusdienas». Brokastis skolā ēd visi bērni, bet pusdienas tikai tie, kam mammas un tēvi ir darbā, pārējos senči ved uz stundu mājās standarta gadījumā ēst tās pašas sviestmaizes.
Meitas pirmajā skolas dienā es, iedvesmojusies no smukiem gastrožurnāliem, liku viņas maizīšu kārbā mazītiņu jogurta trauciņu ar svaigām ogām un gandrīz jau metos taisīt riekstu un žāvētu augļu batoniņus, no kā viņa mani atturēja. Pusdienlaikā saņēmu atpakaļ viņas somu, pielijušu ar jogurtu, ar vienu vienīgu jautājumu: kāpēc tu neieliki maizi? Tā viņai šad un tad, apziesta ar svaigo sieru vai aknu desu, arī tiek. Viņa gan būtu laimīga par šokolādes pastas maizi vai - vēl labāk - šokolādes skaidiņu vai varbūt pat anīskonfekšu skaidiņu maizēm, bet es izjūtu pret tām tik dziļu riebumu, ka nedodu tās līdzi pat lielākā slinkuma brīžos (un beidzot esmu tās iznīdējusi no mūsmājām). Toties tās man gribot negribot ir jāsmērē gadījumos, kad kāda meitas draudzene piesakās līdzi doties «ēst sviestmaizes» pusdienlaikā.
Neko citu neesmu spējusi iemānīt holandiešu bērniem. Kāda meitas draudzene gan bija gatava ēst šķiņķi, bet tā mūsmājās tobrīd nebija. Nutella bija drošais šāviens, tik redz`: «Vai tev normālas maizes nav?» Es nesaprotu, kā var pat gribēt pirkt to šausmīgo četrkantīgo kluci, kas, saspiežot starp plaukstām, samazinās vismaz trīskārt, ja ne pieckārt. Tāda maize negaršo labi, pat tikko no tostera izņemta un apziesta ar leknu sviesta kārtu, bet mana meita ir superlaimīga, ja dabū to pie savām draudzenēm. Un to viņa dabū pie pilnīgi visām savām daudzajām draudzenēm. Var jau būt, ka viņu mātes nemēģina ķēpāties ar kā gastronomiski vērtīgāka iesmērēšanu, bet man ir smagas aizdomas, ka tādas sviestmaizes bez deguna raukšanas ēd arī visa pārējā ģimene.
Mana dzīvesbiedra sviestmaižu kārbā gan mēdza gult vēl kas dīvaināks - starp maizes kārtām tika ietupināta faktiski vēl viena maizes kārta, tikai - tā bija no kokosrieksta, cukura un kviešu miltu masas. Kokosa maize, tā to sauc holandieši.