Pēc dūru vicināšanas
Viesistabā Olivers nesnaikstās ap kārumiem uz galda, bet ieņem vietu uz dīvāna blakus mājastēvam. Valdis pasmaida: «Tas ir tiesiskās paļāvības princips. Kucēnam mazam esot, dēls Kārlis viņam ļāva kāpt uz dīvāna - kā tagad aizliegsi?» Eksprezidents atklāj, ka Olivers ir Kārļa izvēle, kaut viņš skaidrojis dēlam, ka deviņpadsmit gadu vecumā jauneklim noteikti ir citas prioritātes dzīvē. Taču Kārlis gājis ar suni skolā, joprojām, kad vien var, ved Oliveru staigāt. Valdis saka, ka ģimenē lomu sadalījums ir nemainīgs: «Kārlis ir Olivera saimnieks, mana sieva Lilita ir dzīvnieku māte barotāja, bet es saimē - galvenais.»
Kopā ar Lilitu Zatleri istabā pašapzinīgi iesoļo melnbaltais Čārlijs, kurš 2009. gada septembrī pusotra mēneša vecumā Valda Zatlera prezidentūras laikā Jūrmalas rezidencē tika iepazīstināts ar preses pārstāvjiem. Valdis atceras: «Uz preses konferenci ar Itālijas ārlietu ministru Franko Fratīni ieradās tikai daži korespondenti, bet ar Čārliju, kuru tikai pirms dažām dienām bijām paņēmuši no patversmes Līčos, iepazīties vēlējās ap divdesmit žurnālistu.»
Toreiz Čārlijs nenojauta, ka pēc diviem gadiem viņu mājās ienāks vēl kāds četrkājainais, kuru mīlēs un par kuru rūpēsies tāpat kā par viņu. Pirmās kopā būšanas nedēļas runcim pat negribas atcerēties, jo mazliet tā kā kauns par savu uzvedību. Toreiz notika gan dūrīšu vicināšana, gan cīņa par vietu uz paklājiņa, gan par pasēdēšanu eksprezidentam klēpī. Čārlijs centās aizstāvēt savu teritoriju, skaidrojot kucēnam, ka viņš šajā mājā ir vecākais, tāpēc bauda īpašas priekšrocības, un ka pacelta cirtienam atvēzēta ķepa kaķu valodā nozīmē - fui! Nedrīkst! Taču - ko nu vairs par bijušo? Olivers izrādījās gudrs suns. Par to liecina ne tikai dziļās rievas pierē, bet arī spēja ātri aptvert situāciju. Jau kur tas laiks, kopš Olivers un Čārlijs guļ uz viena paklājiņa, kopā pavada un sagaida mājiniekus. Ja Olivers iesmilkstas, Čārlijs skrien raudzīt, vai draugs nav jāaizstāv. Savukārt, ja Olivers ierūcas, Čārlijs metas aizstāvēt mājiniekus. Valdis saka: «Viņi ir mūsu ģimenes terapeiti - kaķis miera sargātājs, suns īpašuma sargs.»
Sava kārtība, savas spēles
Abi Zatleru mājdzīvnieki pazīst divus Latvijas gadalaikus. Viens ir vasara, kad ģimene dodas uz lauku mājām, otrs ziema, kas jāpavada Rīgā. Laukos Oliveram kaklā tiek pakārts zvaniņš. Lilita priecājas: «Viņš mums tāds īsts laucinieks ar apaļu dibenu! Izeju laukā, no zāles rēgojas tikai Olivera baltais astes galiņš, bet zvaniņa skaņas liecina, ka suns ap māju vien grozās. Laukos mums jauki kaimiņi, cits citu pazīstam. Reiz Olivers bija aizklīdis uz vispārējo suņu sanāksmi, tad zvanīja tālāks kaimiņš, atveda suni un jauki pie mums pavakariņoja.»
Arī Čārlijs laukos jūtas labi, staigā, kur grib, rāpjas kokos, izklaidējas. Piemēram, Zatleri lauku mājas durvīs uztaisījuši lūciņu abiem dzīvniekiem, lai viņi var brīvi iet iekšā un ārā! Tad, lūk, Olivers pa tām drīkst iziet, bet ienākt gan ne. Pie ieejas sēž Čārlijs ar paceltu ķepu - lūdzies, tad ielaidīšu! Lilita labprāt pastāsta: «Čārlijs ir īsts runcis - mīļš, bet nav lišķīgs. Puika ar pašcieņu. To pamanījām jau patversmē. Ar vīru norunājām, ka brauksim tikai paskatīties, bet jūs jau zināt, ar ko tas vienmēr beidzas. Mums laukos ap māju aug daudz koku, tāpēc bija svarīgi, lai kaķis māk rāpties kokos. Šis būrī ātri uzskrēja augšā, un tas visu izšķīra. Par Čārliju nosaucām, jo viņš ir dzīvespriecīgs, jautrs. Kā Čaplins.»
Valdis piebilst: «Dzīvnieki, kas paņemti patversmē, ir ļoti pateicīgi un atvērti, viņi ļoti pieķeras cilvēkam un satur kopā visu māju, rada tajā īpašu gaisotni. Olivers ir guļava, viņš no rīta nekad necelsies pirmais, bet Čārlijs kā modinātājs - tikko acis vaļā, izstaipās un lec man virsū, sak`, augšā, augšā!» Abiem ir sava kārtība un savas vien pašiem saprotamas spēles. Piemēram, tāda - kad Olivers snauduļo, Čārlijs lielā ātrumā panesas garām, noslēpjas aiz durvīm un glūn! Suns gan vairs īpaši neņem galvā kaķa ākstīšanos.
Eksprezidents stāsta, ka suņi viņu ģimenē nekad neesot bijuši, bet, kad nu reiz ir, jābūt atbildīgam: «Oliveru pilsētā bez saites nelaižam, ja nu vienīgi pagalmā, kas ir slēgts. Viņam daudz draugu mūsu un kaimiņu mājā, it īpaši mīļa draudzenīte viņam ir taksenīte Rasa.»
Zatleri priecājas, ka šogad bijusi gara vasara. Kad pienāk rudens, arī Čārlijs un Olivers taisās uz Rīgu. Olivers - žvikt, mašīnā - oi, brauksim, brauksim! Čārlijam negribas pamest medību laukus, jo pilsētā viņu tik vien kā kādreiz izlaiž kāpnēs uzkāpt stāvu augstāk un stāvu zemāk! Kas nekait Oliveram - draugus pagalmā un parkā satiks, ar Rasu sirdslietas izrunās. Taču, ja tā padomā - cik vairs tālu līdz vasarai? Cilvēki arī saka, ka laiks skrien nemanot.