Rakstot rindas: «Gaismu sauca, Gaisma ausa/Augšām cēlās Gaismas pils», Auseklis, visticamāk, ne iedomāties nevarēja, ka pēc diviem gadsimtiem viņa metafora būs materializējusies. Būtu muļķīgi pārmest, ka netapa tā gaismas ātrumā kā dzejolī, - tā tomēr ir viena no, kā apgalvo būvnieki, tehnoloģiski sarežģītākajām būvēm valsts vēsturē. Un kas par to, ka Latvijas ozola vietā grīdas sedz Kanādas kļava? Nu un tad, ka par mēbeļu izgatavošanu sacenšas somi un lietuvieši. Eiropa, savējie!
Arī iztērētie 180 miljoni aizmirsīsies, kad uz Rīgu sāks plūst tūristu tūkstoši, lai nobildētos uz Latvijas nacionālā stikla kalna fona, līdzīgi kā pie Eifeļa torņa Parīzē. Kā priecāsies Auseklis, uz to visu no debess maliņas raugoties! Bet par vienu gan viņš gaužām bēdīgs būtu - ja manītu to, ko 25. novembra rītā pazemes tunelī netālu no staltās jaunceltnes redzēju es. Divi strādnieki izdzēra pa «nullpieci» dzidrā un smaciņas noņemšanai pa virsu uzkoda košļenes. Manu retorisko jautājumu, vai ne tik «apzinīgu» darbinieku kā viņi dēļ brūk ēkas, abi kungi ignorēja, noslīpētā «esmu skaidrā» solī turpinot ceļu uz būvlaukumu. Savukārt es piezvanīju uz uzņēmumu, kura logo rotāja minēto strādnieku atstarojošās vestes. Jā, mūsējie objektā kaut kad strādāja, bet vestes laikam atstāja, un, tās, visticamāk, valkā kāds cits - skaidroja uzņēmuma pārstāvis un piebilda, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvlaukumā regulāri tikuši veikti alkohola testi.
Jācer, ka jaunās ēkas būvuzraugs patiešām ir viens no stingrākajiem valstī, kā to pēc Zolitūdes traģēdijas deklarēja valdības pārstāvji, un ka viņa padoto oža, modrā acs un alkometri bija un ir uzdevumu augstumos, nepieļaujot, ka pie griestu konstrukciju skrūvēšanas tiek kunga prātā esoši «profesionāļi». Jo ne jau to Auseklis bija vēlējies, rakstot: «Tie līgoja vecos laikos/Gaismas kalna galotnē.»