Ikgadējās ārpolitikas debates parlamentā publikas lielai daļai, iespējams, ir viena no garlaicīgākajām tradīcijām Saeimā. Gan tāpēc, ka ļaudīm šī tematika neliekas būtiska, gan tāpēc, ka saturiski debates ir viegli prognozējamas: ārlietu ministra izklāsts, tad nacionāļi liek savus akcentus, saskaņieši - savus.
Debates šonedēļ sekoja šiem rituāliem, tomēr pozitīvi bija tas, ka, lai gan tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, atšķirīgie viedokļi tika pausti pietiekami korekti, jūtamas «zīmēšanās» nebija. Tomēr debašu kvalitāti varētu palielināt, tajās vairāk iesaistot tieši citus valdības locekļus.
Proti, ārlietu ministra uzstāšanās nebija formāla, tajā skarto tēmu loks pietiekami dažāds, arī jaunais aizsardzības ministrs neko «nesavārīja». Bet - vairāki deputāti debatēs pamatoti norādīja, piemēram, uz Eiropas Savienības dalībvalstu nereti atšķirīgajām interesēm ekonomiskajos jautājumos, domu apmaiņa tikai iegūtu, ja par savu pieredzi pastāstītu arī ekonomikas, zemkopības u. c. ministri. Kuras dalībvalstis biežāk ir mūsu sabiedrotie, ar kurām rēķināties nav vērts, kā notiek nacionālo pozīciju lobēšana utt. Ārpolitikas ekonomiskās šķautnes it kā tika pieminētas daudz, tomēr tam būtu lielāka nozīme, ja deputāti pirms savu runu tapināšanas vairāk uzzinātu uzņēmēju pieredzi un dotu tai prāvu atspoguļojumu (kā zināms, ekspertus, lai cik labus, nevar aicināt izteikties no parlamenta tribīnes).
Ja debatēs gana daudz tiek runāts par t. s. mīksto varu kā arvien būtiskāku ārpolitikas instrumentu (lielākoties negatīvā, ar Krieviju saistītā nozīmē), tad ļoti noderētu šo tēmu apskatīt arī pašas Latvijas kontekstā (Latvijas kultūras «eksports» kā valsts tēla veidošanas sastāvdaļa). Visbeidzot - tieši tāpēc, ka ārpolitikas debates Saeimā ir samērā veiksmīgi iesakņojušās, tādas pašas būtu nepieciešamas par ekonomiku, sociālo sfēru utt. (ministra atbildes uz deputātu jautājumiem ir kaut kas cits).