«Pēc izstādes kārtoju darbnīcu. Tas it kā ir harmonizējošs process. Nopērku aliņu, ieslēdzu mūziku un kārtoju. Tomēr pēc tam kādu nedēļu ir īsts murgs, neko vairs nevaru atrast, jo viss ir sakārtots. Kamēr bija haoss jeb «entropijas zupa», viss bija labi, visu varēju atrast - ja tu saproti, ko tev vajag, roka pareizi sniedzas. Tikko viss ir sakārtots, sākas haoss un briesmas,» saka Gļebs Panteļejevs.
Kāds laiks apmēram paiet, kamēr viss ir, kā vajag, proti, čupās?
Oi, ātri, ātri, apmēram nedēļas laikā var atkal normāli strādāt.
Kāpēc tad vispār jākārto?
Tas ir tāds dabisks periodiskums. Pat fizioloģijā ir periodiskas norises, lai uzturētu dzīvību. Arī darbnīcas kārtošanā tiek izmestas daudz visādas šlagas, pilna miskaste. Tādu lielo čistku taisu pēc kāda liela darba pabeigšanas vai pēc izstādes. Tas ir dabisks process, tam nav sakrālas nozīmes.
Kas, tavuprāt, ir veiksmīgs mākslinieks?
Tas ir ļoti daudzpusīgi. Nekāda sakara tam nav ar to, ko pieņemts saukt par karjeru vai kaut kādiem radošās dzīves jeb daiļrades imperatīviem. Veiksmīgs mākslinieks ir tas, kuram šajā brīdī, tagad kaut kas ir izdevies, ir izdevies kaut ko paveikt. Pilnīgi vienalga - cik viņš pelna, cik - tērē, kur izstādās, kādi sakari... Tam visam nav nozīmes. Es varu pateikt, ka Kapūrs ir veiksmīgs mākslinieks, un tikpat labi, ka Ivars Drulle ir veiksmīgs mākslinieks vai Olga Šilova. Varbūt ir cilvēki, kas uzskata, ka veiksmīgs mākslinieks ir tas, kurš ļoti dārgi pārdod savus darbus. Nav slikti, nav slikti...
Kāds labums ir ļoti dārgi pārdot darbus?
Man par to grūti spriest. Piemēram, lai uztaisītu šo izstādi, man bija jānopelna «piķis». Turklāt es nevaru prasīt naudu Kultūrkapitāla fondam, jo pats esmu Vizuālās mākslas padomē. Vispār man ir savdabīga pieredze šai ziņā - ir gadījies, ka ieminos, ka vajadzētu palīdzēt, lai var uztaisīt to mākslu, un parasti dzirdu apmēram ko tādu kā: «Nu, vecīt, nu tu gan pats nopelnīsi, ir cilvēki, kas nevar, bet ne jau tu.» Mani laikam uzskata par baigo seksmašīnu, kas visu var. Tāds stereotips. Daļēji jau tā arī ir. Ar šo izstādi bija tā, ka Rietumu banka nopirka vienu manu darbu un uzdāvināja to muzejam, līdz ar to finansējot man tehnisko realizāciju. Tā bija būtiska palīdzība, bet vispār es divu gadu laikā šim pasākumam tērēju to, ko normāls cilvēks sauktu par ģimenes budžetu.
Kaut kā aizgāju uz to triviālo pusi, bet es gribēju teikt, ka veiksmīgs mākslinieks ir ļoti relatīvs jēdziens. Viens varbūt kaut ko uztaisa reizi 10 gados, bet tā, ka visiem mute paliek vaļā. Un ir tādi, kas katru gadu taisa vairākas izstādes galerijās, un vemt gribas, jo atkārtojas viens un tas pats.
Par ko tev pēdējo reizi ir palikusi mute vaļā?
Manas attiecības ar vizuālo mākslu ir specifiskas. Tā ļoti retos gadījumos mani var novest līdz tam psihiski labilajam stāvoklim, kurā diezgan viegli nonāku kino vai mūzikas iespaidā. Man pašam galīgi lācis uz ausīm uzkāpis, bet, klausoties mūziku, varu raudāt. Sajūtu ļoti lielu aizkustinājumu. Vizuālajā mākslā tā gadījās pavisam nesen. Ar Olgu bijām aizbraukuši apskatīt Venēcijas biennāli, un tur San Giorgio Maggiore baznīcā izstādīts Aniša Kapūra darbs. Turklāt šī jau bija replika, šis pats darbs ir bijis izstādīts arī galerijā, tomēr droši vien baznīcā ar speciāli uzbūvēto altāri vidū iespaids bija vēl lielāks, jau pat didaktisks.
Kas tur īsti ir redzams?
Tātad baroka baznīcas centrālā daļa, tieši zem kupola. No tāda nesaprotama materiāla (iespējams, kāda skaidu plates variācija) uzbūvēts tablešveidīgs rimbulis cilvēka augumā apmēram trīs metru diametrā, pa vidu apmēram pusmetrīgs caurums, un tam apkārt augsti piloni, kuros daudzi ventilatori pūš gaisu. Līdz ar to veidojas tāda virpuļveidīga gaisa straume, kas koncentriski griežas tā «altāra» centrā. Pēkšņi parādās dūmi, sākumā tikai kā tāda migliņa. Tad vienā brīdī tas ciklons parauj uz augšu, un dūmi izstiepjas līdz pat pašai augšai, līdz kupola centram, kur ierīkots nosūcējs. Dūmi nostājas kā tādā diegā un mazliet vibrē. Un viss, un stāv. Tad pēc kāda laika pazūd un atkal parādās. Iespaids ir pilnīgi hipnotizējošs. Mēs aizkustinoši atklājām to darbu. Braucām ar kuģīti gar Sandžordžo salu un skatāmies, ka no baznīcas kupola stiepjas briesmīgā gofrētā bleķa ventilācijas caurule, vēl nopukojāmies, kā tas iespējams Venēcijā, kur tik ļoti seko, lai nenotiktu nekāda brutāla iejaukšanās vēsturiskajos pieminekļos. Izrādījās - tur slēpjas māksla.
Vēl vienu tādu «mūža darbu» arī redzēju pāris tuvāko nedēļu laikā. Flāmu māksliniekam Dāvidam Klārbautam bija darbs Fransuā Pino fonda kolekcijā Palazzo Grassi. Tā vispār ir ļoti jaudīga, kvalitatīva kolekcija. Viņš bijis gleznotājs, bet pašlaik tikai fotografē. Arī pie viņa darba vienīgā anotācija varētu būt tāda pati kā Kapūram, proti, attiecības starp materiālo un garīgo. Darbs saucās apmēram Alžīras laime un sastāvēja, lūk, no kā - tumšā telpā fotoinstalācija, projicēts melnbalts foto - Vidusjūra, raksturīgā baltā apbūve, un uz tā fona dažāda vecuma vīrieši it kā dzenā basketbola bumbu, bet ne tikai... Pirmajā brīdī nesapratu, kas notiek, jo bija sajūta, ka laiks iet lēnāk - apmēram ar pusotras minūtes intervālu attēli mainījās. Efekts tāds, ka tev pašam vielmaiņa palēninās. Piemēram, noķerts tāds skaists kadrs - puisis, un virs viņa kaija lido. Nu, ļoti skaisti. Bet tas moments nofiksēts no vairākām kamerām vienlaikus. Tie attēli mainās un rāda vienu un to pašu kustību tikai no dažādiem rakursiem. Un vēl tāda meditatīva arābu mūzika. Līdz ar to cilvēki attēlos ir tādā kā hipertelpā. Pilnīgi ģeniāls darbs, kura nav katalogā, jo nav nekādas jēgas kaut ko tādu mēģināt nofiksēt. Arī stāstīt par to ir diezgan muļķīgi.
Bet Kapūrs man ir favorīts jau kopš 90. gadiem, kad pirmo reizi ieraudzīju viņa darbu Parīzē kādā ceļojošā britu tēlniecības zieda izstādē. Toreiz Kapūram bija krāsaino pulverveidīgo objektu periods. Tādas kā garšvielu čupas Austrumu tirgos. Arī tas bija tikpat fascinējošs kā tie dūmi tagad Venēcijā un kaut kas tikpat netulkojams. Tas laikam ir tas, kas manī izsauc sajūsmu, - darbi, kuru iedarbību nevar pārtulkot verbāli. Tie runā valodā, kuru nevar verbalizēt.
Kā atšķiras darbs pie mākslas darbiem izstādei un darbiem publiskā vidē, pieminekļiem visādiem?
Man patīk šis jautājums, jo arī par to ir stereotipiska uztvere. Ja esmu uzņēmies kaut ko darīt, es izspiedīšu labumu no sevis par visiem simts. Pat darot izteiktu pasūtījuma darbu. Piemēram, man pasūtīja Ventspilij lielu brieža skulptūru kalnā augšā - divmetrīgu bronzas briedi. Lai no apakšas arī kaut kas būtu redzams un vilinātu cilvēkus tur uzkāpt, arī kad beigusies slēpošanas sezona. Zini, man bija nenormāls kaifs to briedi taisīt, jo man vienkārši patīk veidot. Lai to izdarītu, bija nepieciešama pamatīga izpēte, lai izstudētu brieža anatomiju. Mani ļoti interesē visa tā zooloģija un bioloģija. Turklāt šis pasūtījuma darbs man palīdzēja uztaisīt šo izstādi, jo pie visa tā prieka man par to darbu arī maksāja.
Pastāsti, lūdzu, par savu tēti Juri Panteļejevu, lai arī Kultūras Dienas lasītāji uzzina, kur tu tāds brīnišķīgs esi radies.
Es piekrītu, ka mans tētis ir izcils, tomēr neatdalu viņu no ģimenes. Man tas viss ir viens organisms - kā tādās itāļu ģimenēs. Arī mūsu ģimene rūpīgi kopj senču piemiņu, apkopo ziņas par savu izcelsmi. Ģeogrāfiski mūsu dzimta sākas daudzās vietās - no Kuldīgas Kurzemē līdz Tomskas apgabalam Sibīrijā un dienvidos līdz Ziemeļkaukāzam, Donai. Es par šo dažādību, protams, ļoti priecājos, jo tas man ļoti palīdz.
Ko palīdz?
Dzīvot un rast atbildes uz jautājumiem. Tie dažādie gēni ļauj uz daudz ko paskatīties no pilnīgi atšķirīgiem skatpunktiem, arī uz sevi. Ļoti spēcīga ir latviskā sastāvdaļa, galu galā esmu ceturtdaļlatvietis. Kad esmu nesavaldīgs čerkess, to varbūt varu nobremzēt ar tādu latvisko pragmatismu un vēsumu. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Kad esmu jau par daudz piesardzīgs latvietis, čerkesam kļūst garlaicīgi un viņš baksta uz kaut kādu aktivitāti. Viņš saka - izsaki, izsaki, ko domā!
Par tēti bez kautrēšanās varu teikt, ka viņš ir izcila personība. Tas, ko viņš mums ar brāli ir nodevis, ir ļoti būtiski. Daudz ko bez viņa es vispār nebūtu sapratis, vai arī daudz kam būtu vajadzīgs daudz lielāks laiks. Turklāt bez spiediena. Var jau cilvēkiem iepotēt patiesības un izdresēt, iemācīt un būt priecīgam, ka es esmu nodevis savas zināšanas. Es, es, es... Ar tēti nav nekā tamlīdzīga! Viņš man neuzspiež kaut kādus savus konstruktus, viņš vienkārši dalās. Turklāt dara to tā, ka man ir nepieciešamība pēc tā.
Tētis bija sasirdzis, pārcieta diezgan smagu operāciju. Es tiešām apbrīnoju, kā viņš to visu pacieš, arī sāpes, un turpina visu darīt, kas viņam ir jādara. Viņš pasniedz akadēmijā materiālu mācības un tehnoloģijas, kas dizaina specialitātēm ir jāzina.
Kādu ietekmi uz tavu dzīves uztveri atstājis tēta budisms?
Es neesmu ne budisma, ne pareizticības adepts, bet gan tīri dabiski, gan aiz cieņas pret saviem senčiem es jūtu tuvību ar Bizantijas pareizticību. Neesmu nekāds ortodoksālais baznīcēns, bet jebkurā valstī, ieejot pareizticīgo baznīcā, es jūtos kā mājās. Saproti, ja es zinu, ka tad, kad sēdēju uz čemodāniem un gaidīju, kad mani aizsūtīs uz Afganistānu, mana vecmamma pielūdza konkrētu ikonu tepat Pārdaugavas Svētās Trīsvienības baznīcā un mani uz to Afganistānu nezin kāpēc neaizsūtīja, man nav tiesību paņemt un nocirst kaut kādu tradīciju. Tā ir iekšēja nepieciešamība, nevis kādas formālas konservatīvas izpausmes. Nujā, bet tēvs ir pārliecināts budists. Taču es tur neredzu pretrunas, manuprāt, var «atkost lietas» ar Gautamas Budas palīdzību un vienlaikus sajust tradīciju ar Bizantijas pareizticību.
Tavos darbos šī atsauce ir, bet vienmēr tik delikāta un maiga. Īpaši šai izstādē daudzos darbos kaut kas «kuplojas».
Tur ir tieši atsauces, jo kaut ko pateikt ļoti viennozīmīgi, manuprāt, nozīmē krietni pārkāpt gaumes robežas. Es tomēr respektēju gaumi. Ja es būtu naivais mākslinieks, tur būtu viss kas - zeltīti kupoli un krusti vienā gabalā, bet tā ir cita paradigma. Es savukārt negribu uzbāzties. Skaidrs, ka tas ir darbiem pamatā, lielākoties tieši tas. Arī tais darbos ar izpletņiem. Kas gan cits.
Tomēr kā tu to savu darbu saturu, vēstījumu jeb gruzonu paveic bez krustiem?
Jā, saturiski es to atzīstu, bet es negribu gruzonu ar gruzīšanu. To var izdarīt arī humāni, eleganti un nevienam neuzmācoties.
Un riskēt ar to, ka tas gruzons var neaizķerties un piesaistīt tikai ārējais smukums?
Labi, protams, risks ir, bet man pirmām kārtām ir svarīgi to, ko es gribu pateikt, pateikt, noformulēt sev pašam. Man nav tādas pārspīlētas misijas apziņas, ka man būtu jāpasaka tā, lai visi uzreiz saprastu.
Atkal par katarsi un gaumi runājot - man ļoti patīk Brēgels Vecākais. Es viņa bildēs, kur tie cilvēciņi tādi no augšas, jūtu nenormālu līdzjūtību pret tiem cilvēciņiem. Es to sajūtu no Brēgela gleznām atceros vēl kopš bērnības, visvairāk darbu ar medniekiem un suņiem. To cilvēciņu ir ļoti žēl, un tu jūti, ka tu viņus ļoti mīli, un tu redzi tur sevi arī. Tā ir kaut kāda neiedomājama kopības sajūta ar pasauli.
VIDEO: Panteļejevs: Cilvēkam ir tieksme lidot, arī tēlniecībā