Tas mums likās tik interesants jautājums, ka mēs aizdomājāmies pat jūnijā to uzdod iedzīvotājiem, lai saprastu, kā to redz sabiedrība. Jo, ja mēs skatāmies, kas mums strāvo publiskajā telpā, ir cilvēki, un tie nav tikai valdības pārstāvji, kas saka, ka mums ir acīmredzama attīstība, straujš ekonomikas progress, mums atkal ir labi makroekonomikas rādītāji uz citu Eiropas valstu fona, tas nozīmē, ka Latvija šobrīd nepārprotami piedzīvo uzplaukumu. No otras puses, mēs arī redzam opozīcijas politiķus, ekonomistus, sabiedriskos darbiniekus, cilvēkus no kultūras lauka, kas saka - nē, viņiem izskatās, ka lietas Latvijā neiet pareizajā virzienā, ka drīzāk Latvija šobrīd atrodas, varētu pat teikt, norietā. Mēs redzam šo nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju, mēs redzam emigrācijas tendenci, redzam lauku depopulāciju un virkni cita veida indikatoru, kas mums rāda ko citu, nevis attīstību. Tāpēc mums bija interesanti šajās debatēs - vai mēs uzplaukstam vai sabrūkam - noskaidrot, kā tad to redz sabiedrība.
Tātad - mēs uzplaukstam vai sabrūkam?
Jūnija aptauja liecina - viedoklis, ka Latvija pašlaik piedzīvo uzplaukumu, pilnveidojas un attīstās, diemžēl ir tikai katram piektajam Latvijas iedzīvotājam jeb 20%. Apmēram tikpat daudz - 21% - uzskata, ka pašreiz Latvija diemžēl atrodas savā norietā. Visvairāk ir bijuši tādi iedzīvotāji, kas uzskata, ka Latvija pašlaik pastāv bez lielām izmaiņām, tā uzskata 52%. Bet, ja mēs mēģinām interpretēt, ko tas nozīmē, ka valsts pastāv bez lielām izmaiņām, - vai tas ir labi vai slikti, vai apmierinoši -, man vairāk gribētos šai pozīcijai likt klāt mīnusa, nevis plusa zīmi. Jo mums ir citu aptauju dati, kas rāda, ka lielākā daļa cilvēku šeit nav apmierināti ar dzīvi.
Cik daudz cilvēku ir neapmierināti ar dzīvi Latvijā?
To, ka Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir labs vai drīzāk labs, pēdējos mēnešus vērtē tikai apmēram 3% iedzīvotāju, bet vairāk nekā puse uzskata, ka pašreizējais Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir slikts. Ja mēs skatāmies, kā tiek vērtēts ģimenes pašreizējais finansiālais stāvoklis, to kā labu novērtē tikai 9% jeb apmēram katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs pretstatā apmēram 40%, kas to vērtē kā sliktu, tiesa aptuveni puse to vērtē kā viduvēju.
Cilvēki uzskata, ka valstī valda stagnācija?
Tieši tā, es to tā atļautos interpretēt - vairākums uzskata, ka valstī šobrīd valda stagnācija, situācija nav spoža un nekas nemainās.
Vai tas nozīmē, ka nākamajās vēlēšanās lielākas izredzes ir jaunām partijām, kas piedāvā risinājumus?
Mūsu apspriestie dati liecina, ka patlaban attiecībā uz iespējamām politiskajām izmaiņām mēs pamatoti varam runāt par diezgan lielu nestabilitāti. Nestabilitāte ir tik liela, ka dažādu iespēju lauks ir ļoti liels. Kāds reģionālo partiju veidojums var uzvarēt Saeimas vēlēšanās, bet var nepārvarēt 5% barjeru. Arī veidojamā Repšes partija var uzvarēt vēlēšanās, bet var nepārvarēt 5% barjeru. Saskaņas centrs var uzvarēt tādā izpratnē, ka dabūt vairāk nekā citi. Vai tas viens pats var dabūt vairāk par pusi, par to es stipri šaubos. Ļoti svarīga ir ideja, bet vēl svarīgāki ir cilvēki, kas ir šīs idejas nesēji, kuros nopietni ieklausās. Šobrīd Latvijā ir pavisam nedaudz šādu cilvēku - Inguna Sudraba, Valdis Dombrovskis, Nils Ušakovs un Aivars Lembergs, kuri var būt idejas nesēji, vairāk es nezinu, ko nosaukt. Jo mēs redzam, ka lielākā daļa iedzīvotāju nav apmierināti ar pašreizējo lietu stāvokli…
Tomēr, atvainojos, vai Latvijā tā nav pastāvīga parādība, ka lielākā daļa nav apmierināta ar pašreizējo stāvokli?
Ir bijuši brīži, kas ir bijuši nepārprotami labāki nekā pašreiz, bet tik tiešām, ja mēs runājam teju par pēdējo desmitgadi, tad dziļā neapmierinātība ir kļuvusi jau par pastāvīgu parādību. Bet tas diemžēl ir viens no cēloņiem, kas mums rada politisku neprognozējamību un nestabilitāti. Pagājušo Saeimas vēlēšanu rezultāts mums apliecina, kādā veidā tas var manifestēties praksē. Un izpausme bija tāda, ka Zatlera kungam radās ideja radīt politisko partiju, ko viņš uztaisīja pāris mēnešos, un šī partija uzvarēja vēlēšanas. Jo ideja, ko sabiedrība nolasīja no Zatlera uznāciena, bija ļoti vienkārša. Patrieksim Saeimu! Da nu viņus visus! Vieglākā versijā tika izspēlēts 1934. gads. Tā arī visa ideja.