Klusu atveru durvis, klusi apsēžamies uz dīvāna, un Ina ielaiž istabā takšu meitenes Fifu, Bubu, Šarloti un Boņu. Esam iepazinušās. Takšu meitenes aposta mani un strīpiņā cita aiz citas atgriežas savās guļasvietās.
Takši ciena maigumu
Piecpadsmit gadu vecumā Ina sāka mācīties cirka studijā. Viņu ieinteresēja antipods - priekšmetu žonglēšana ar kājām. Turklāt viņa žonglēja augstpapēžu kurpēs, kas bija sarežģīti un neparasti.
Pirms deviņiem gadiem piepildījās Inas bērnības sapnis - sirdspriekam viņa iegādājās taksenīti Fifu, kura četru nedēļu laikā apguva lēcienus pāri aukliņai, rotaļas ar bumbiņu, žonglēšanu un citus trikus un sāka piedalīties Inas programmās, no sirds priecājoties gan par treniņiem, gan par skatītāju aplausiem.
Drīz Fifai piebiedrojās konkurentes - taksenītes Buba un Šarlote. Pēdējā izaugusi vismutīgākā kūdītāja. Piemēram, kad pie durvīm kāds zvana vai uz ielas tuvojas nepazīstams liels suns, viņa sāk riet, pārējās piebiedrojas.
Sunītes dzīvo cirka gaisotnē, jo arī Inas vīrs Kristaps Lipinskis-Pavlovs ir cirka mākslinieks, dzīvesbiedri bieži uzstājas kopīgās programmās. Arī taksenītes tagad jau trijatā kopā ar Inu strādā manēžā. Māksliniece neizmanto speciālas dresūras metodes: «No vienas puses, takši labi padodas apmācībai, no otras - viņi ir mednieki, tāpēc nākas apvaldīt viņu mednieku instinktus. Manā «darbarīku» arsenālā nav skarbu pavēļu, stingrības un sodīšanas. Mīlestība un uzmanība mūsu suņiem tikusi atliku likām. Es viņas apmācu rotaļājoties. Vajadzīgo panāku ar mierīgu balss intonāciju un atkārtošanu. Svarīgi ir atrast savu pieeju katrai no viņām. Esmu pārliecināta, ka ar pacietību un konsekvenci no ikviena mājas sunīša var izveidot cirka mākslinieku.» Ina tagad zina, ka takšiem neder visi triki, jo viņiem ir īsas kājas un garš ķermenis. Takši nekad nelēks tik augstu kā pūdeļi, nesēdēs uz pakaļkājām. Ar to jārēķinās. Ina uzskata, ka talantīgas ir visas četras sunītes, bet katrai labāk padodas savs triks - viena labāk lec, citai stiprākas kājas. Klusām viņa piebilst: «Nav tā, ka man patīk tikai mazie suņi. Ja būtu lielāka dzīvojamā platība, es noteikti iegādātos arī labradoru, zeltaino retrīveru vai kādu citu mīluli.»
Kopā labi un slikti
Pašlaik Inai šķiet, ka māja kļuvusi tukša un klusa, jo pie jauniem saimniekiem devušies Šarlotes un Bubas kucēni. Sirds sāpēja atdodot, bet visi nokļuva pie labiem saimniekiem, tas priecē. Kā četrkājainajiem cirka māksliniekiem klājas grūtniecības laikā? Vai ir dekrēta atvaļinājums? Ina smej: «Viss tāpat kā pie cilvēkiem. Gaidot dēliņu Aleksu, es manēžā strādāju līdz sestajam mēnesim. Arī taksenes strādā, kamēr puncis vēl nav pamanāms. Kad kucēni piedzima, rūpes par viņiem tika dalītas uz galviņām, arī Fifa jaundzimušos uzņēma kā savus bērnus un centās sīkos pačubināt.»
Cirkā mākslinieki parasti dzīvo atsevišķi no saviem dzīvniekiem, tiekas ar viņiem, tikai tos apkopjot, ēdinot, treniņos un izrādēs. Vai, mājā visiem kopā dzīvojot, talanta slīpēšana veicas labāk? «Gan labāk, gan ne tik labi. Protams, visiem kopā būt ir jauki. Nevaru iedomāties pēc izrādes atstāt manas aktrises voljeros cirkā. Taču, mājā izmīļotas un mazliet palutinātas, viņas grūtāk koncentrējas darbam, grūtāk valdāmas, dažkārt negrib pakļauties disciplīnai manēžā.»
Ina Sopova cer, ka drīz trijotnei manēžā pievienosies arī gadu vecā taksenīte Boņa. Pie viņas apmācības Ina ķersies pēc Vasaras revijas, un, domājams, rudenī Rīgas Cirka 124. sezonas atklāšanā Boņa strādās kopā ar savām lielajām tantēm.