Ieva atzīst, ka, salīdzinot ar valsts pārvaldi, darbs bankā nozīmē mazāk birokrātijas, lielāku iespēju ietekmēt procesu gaitu un ātrāk sasniegt rezultātu. Viņa gan uzsver, ka arī valsts pārvaldē redzējusi sava darba augļus, kaut arī to «nogatavošanās» bijusi lēnāka un kompleksāka.
Pēc angļu valodas uz ASV
Ievai jau vidusskolā bija skaidrs, ka grāmatas lasīt viņai nepatīk, toties patīk un padodas cipari, loģika, plānošana, tāpēc viņa mācījās matemātikas novirziena klasē, bet vēlāk studēja ekonomiku. Šādi gan gribējusi tikt prom no dzimtās Jelgavas, gan mazliet pakļāvusies tālaika «meinstrīmam» - apgūt ekonomiku vai jurisprudenci (kas, starp citu, bija Ievas otrā izvēle, no kuras viņa nobijās; trešais variants bija matemātikas skolotāja izglītība, no kā atrunāja mamma - pedagoģe, bet, ja šodien būtu jāstudē no jauna, Ieva ietu uz dakteriem…).
Ieva bija cītīga un sekmīga skolniece, perfekti prata vācu valodu, taču angļu valodu ne, tāpēc viņai gāja secen studijas nesen atvērtajā Rīgas Ekonomikas augstskolā. Bakalaura un vēlāk arī maģistra grādu ekonomikā viņa ieguva RTU. «Jutos savā vietā, lai gan savs izaicinājums bija apgūstamās tehniskās zināšanas. Taču tas tikai palīdzēja iegūt lielāku briedumu,» Ieva saka un stāsta, ka ieguldījums daudzpusīgā attīstībā bija arī maģistra laika specializēšanās transportekonomikā un loģistikā, jo labākajiem studentiem bija iespēja mācīties RTU Starptautisko ekonomisko sakaru institūtā. Vēlāk, jau strādājot valsts pārvaldē, Ieva divus gadus pastudēja arī politoloģiju LU.
Gatavību izmantot visas iespējas, kas nāk pretī, Ieva lielā mērā ieguvusi Amerikā. Saprotot, ka bez angļu valodas prasmes viņas iespējas darba tirgū ir ierobežotas, viņa studijās RTU paņēma pauzi un aizbrauca uz ASV, lai strādātu par auklīti un iemācītos angļu valodu. «Tas gads man ļoti daudz ko deva - biju pilnīgi viena, pašai vajadzēja visu plānot, domāt. Tas lika pieaugt un iezīmēja vērtības dzīvē,» Ieva stāsta.
Amerikas pieredze iemācīja arī parādīt savas ambīcijas, vēlmes, iedeva sparu sevi pierādīt. Savā pirmajā darbā biroja administratores amatā Latvijas Tehnoloģiskajā centrā, pārvarējusi sākotnējo nedrošību un iejutusies, Ieva jau drīz vien saprata, ka šis, protams, ir darba tirgus iesācējam atbilstošs atspēriens, taču viņa grib darīt ko vairāk. Viņa sāka meklēt citu darbu.
Pietrūka brieduma
Ieva pieteicās Swedbank (tolaik - Hansabankā), kur viņu kā pārāk nepieredzējušu darbā nepaņēma, bet kur viņa pēc četriem gadiem atgriezās, jau pašas bankas vadības uzrunāta. Pa šiem četriem gadiem notika ļoti daudz kas, jo Ieva sāka strādāt valsts iestādē - Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas pārvaldē. «Gadījos pareizajā laikā, pareizajā vietā un ar pareizo attieksmi. Es pat nesapratu, kāpēc mani toreiz pieņēma, jo par valsts pārvaldi neko nezināju, bet nācu ar savu gribēšanu, man tas likās ļoti interesanti. Biju gatava iet un darīt, arī brīvdienās un ilgāk par astoņām stundām dienā.»
Latvijā tobrīd, 1999. gadā, ienāca Eiropas Savienības fondi, un Ieva kā vecākā referente sāka strādāt ar šīm finansējumprogrammām lauksaimniecībā un reģionālajā attīstībā. Programmas dinamiski mainījās, ES fondu jautājums uzņēma apgriezienus, un valsts pārvaldes darbiniekiem vajadzēja mainīties tam visam līdzi. Ieva stāsta, ka cilvēki, kas bija iekšā šajā apritē un sekmīgi tajā darbojās, tika virzīti arī uz augstākiem amatiem, tāpēc arī viņai diezgan strauji sākās karjeras kāpums. «Sākot darbu ar fondiem, man izveidojās sadarbība ar Latvijas pašvaldībām, plānošanas reģioniem. Kad mainījās valsts pārvaldes struktūras, es aizgāju uz reģionālās attīstības dimensiju un beigās nonācu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā. Manā pārraudzībā bija arī dažādas reģionālās attīstības programmas, teritoriālā plānošana Latvijā utt.,» Ieva stāsta, kā minētajā ministrijā tikusi līdz valsts sekretāra vietnieces pozīcijai.
Intensīvie un dinamiskie procesi valsts pārvaldē viņai ļoti patika, bija iespēja arī pamācīties mēnesi Japānā un trīs mēnešus Anglijā. Darba stundas bija garas, darbam bieži bija lielu lēmumu garša. Piemēram, Ieva atceras, kā ar kolēģiem braukusi uz Briseli aizstāvēt ideju par airBaltic nākotni, kas šobrīd jau ir pašsaprotama realitāte.
Taču šie četri gadi bija ar garozu. «Man pietrūka izpratnes un sajūtas par to, kas notiek uzņēmējdarbībā, biznesa vidē, sāku justies kā ierēdnis «sausiņš», nejutos komfortā ar sevi. Otra lieta bija politika. Biju ļoti tuvu tam politiskajam slānim, un man bija ļoti grūti saprast kaut kādus lēmumus, kur noteicošais bija politiskās intereses. Tas man sagādāja iekšējus pārdzīvojumus. Valdības mainās, Šķēlem vajag to, Repšem - ko citu, un to tavu kuģi mētā no vienas puses uz otru, kamēr tu mēģini saglabāt kaut kādu stabilitāti. Varbūt es kā sieviete uz daudzām lietām par strauju reaģēju, varbūt biju ar pārāk ideālistisku skatījumu,» Ieva spriež. «Bet joprojām uzskatu, ka lielākais mīnuss bija mana jaunība - man bija 27 gadi, gribēšana bija, varēšana arī, bet brieduma trūkums atspēlējās...»
Aicināja, kur viss sabrucis
Lai gan Ieva redzēja, ka valsts pārvaldē var turpināt būt lietderīga un attīstīties, emocionālā pārdegšana lika domāt par pārmaiņām, turklāt Ieva alka iedziļināties tajā, kā lietas izskatās no uzņēmēju puses. Tieši tobrīd Ievu uzrunāja Hansabankas vadība un kā vienu no tobrīd Latvijā zinošākajiem cilvēkiem ES fondu programmu jautājumos aicināja strādāt bankā un konsultēt par tiem tās klientus. Ieva nopriecājās, ka šis darbs būs lielisks tilts, kur viņai likt lietā esošās zināšanas un vienlaikus uzzināt vairāk par Latvijas biznesa vidi, kādu laiku viņa pastrādāja, tomēr pēc gada saprata, ka konsultēt vien jau kļūst neinteresanti. «Gāju pie sava vadītāja un jautāju, vai varētu sākt strādāt ar klientiem, kreditēt, analizēt u. tml. Viņš teica - varam pamēģināt!»
Ieva sāka apkalpot lielos, ražojošos uzņēmumus, un saskare ar uzņēmēju problēmām un attīstības jautājumiem viņu ļoti aizrāva. Interesantu pieredzi atnesa arī darbs krīzes laikā, bet tad Ievu pie sevis strādāt uzaicināja Parex bankas jaunā vadība. «Man piedāvāja riskēt, nākt strādāt uz brūkošu banku, mēģināt to sakārtot un principā būt klāt pie jaunas bankas dzimšanas. Swedbank jau biju sapratusi, ka klientu apkalpošanā nevaru strādāt bezgalīgi, ka gribu kaut ko vadīt. Pēc smagām pārdomām un par spīti apkārtējo neizpratnei izlēmu pamēģināt. Neesmu avantūriste, bet man bija pārliecība, ka, pateicoties jaunajai Parex bankas vadībai, viss būs kārtībā.»
Kādu brīdi iesildījusies kā Produktu attīstības un pārdošanas atbalsta daļas vadītāja, Ieva ķērās pie mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) apkalpošanas segmenta attīstīšanas, kāda bankā iepriekš nemaz nebija. «Pa šiem gadiem tas ir audzis, atbildība ir augusi, man ir labi padarīta darba sajūta, bet es arī redzu, ka vēl ir daudz ko darīt,» Ieva saka un stāsta, ka MVU Latvijā ir lielākā daļa no visa biznesa un par šiem klientiem starp bankām ir sīva konkurence. «Bet tas uztur formā, neļauj atslābt.»
Jauni izaicinājumi, tāpat kā kolēģi un apmierināti klienti, Ievu iedvesmo un rada «draiva» sajūtu - jāstrādā, un būs! Viņa gan apstiprina, ka arī tagad darba nav mazāk kā visos viņas iepriekšējos amatos. «Citi smejas - Ieva, tu nemaz nemāki maz strādāt!» Tomēr viņa uzsver, ka tagad, kad ir bērni un ģimene, atceras, ka bez darba ir arī paralēlā dzīve mājās. «Tuvākajos piecos gados es sevi redzu banku nozarē, bet sevi redzu arī kā māti,» Ieva apņēmusies noturēt līdzsvaru. Vadītāja darbs paņem daudz enerģijas, tāpēc Ieva cenšas savas baterijas regulāri uzlādēt - gan ar ikdienišķiem sīkumiem, gan ar tautas dejām, kas viņai ir vaļasprieks jau kopš sešu gadu vecuma. «Dejoju kolektīvā Līgo. Tur es neesmu vadītāja, neesmu mamma, esmu Ieva - dejotāja.»