Neesam unikāli
Latvijas ZA akadēmiķis, Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadītājs profesors Jānis Vīksne situāciju neuztver kā kaut ko ārkārtēju: «Sudrabkaijas, kuru mūžs var ilgt 20-30 gadu - bet ir atrasta pat 35 gadus veca apgredzenota kaija, cilvēkam tie būtu 125 dzīves gadi -, ir plastisks, skaists putns, kas agrāk dzīvoja sūnu purvos, vēlāk pārgāja uz lielajiem piejūras ezeriem. Tad putnu dzīves telpā - upju grīvās un jūras krastos - cilvēks iebūvēja lielas pilsētas. Dažas sugas, tostarp sudrabkaijas, lieliski pielāgojās jaunajiem apstākļiem, ieriktējās uz ēku jumtiem - gan plakanajiem, gan slīpajiem - pie skursteņiem, kur ligzdām ideāla vieta. Tās iemācījās izmantot visas cilvēka radītās iespējas.»
Gribam cīnīties? Profesors saka - sudrabkaiju populāciju pilsētā iznīdēt nav iespējams. Pēdējos 30-40 gados putnu skaits pilsētās pat pieaudzis. Nez vai būs rentabli sētniekam ņemt rokās slotu un birstēt ligzdas nost no jumta. Putni ātri vien uzbūvēs jaunu ligzdu turpat blakus. Neesam nekas unikāls - Rietumeiropā, Skotijā, Norvēģijā, Dānijā daudzu ēku logu ailēs sēž pa četrām piecām trīspirkstu kaijām un perē un neviens nedomā ar tām cīnīties. Amerikā Kanādas zosis perē parkos, un iedzīvotāji liek putniem vecas autoriepas, lai olas neaizripo.
Kurš te saimnieks?
Jānis Vīksne dzimis 1936. gadā, izaudzis Rīgas zoodārzā, kur viņa tēvs Arvīds Vīksne pirms Otrā pasaules kara bija direktors. Jānis jau bērnībā zinājis, ka savu dzīvi saistīs ar zooloģiju un bioloģiju. «Mani galvenie pētījumi bijuši par kaijveidīgajiem putniem. Lielu daļu dzīves esmu veltījis lielajiem ķīriem un sudrabkaijām.» Zinātniekam ir humora izjūta, viņš pasmej: «Rīgā ir ne mazāk par tūkstoti sudrabkaiju pāru, un putniem te patīk. Kas var būt skaistāks par slīpu Vecrīgas nama jumtu ar kārtīgu skursteni? Ligzda lejā nebrauks, putna bērniem tiks optimāla saules staru deva - ideāla vieta perēšanai, turklāt lidoņi ir droši pasargāti no plēsīgajiem zīdītājiem. Arī vārnveidīgie olēdāji nav sudrabkaijas cienīgi pretinieki.»
Barības gādāšana sudrabkaijām nav problēma. Apkārt pilsētai iekārtotas varenas izgāztuves. Labi, tur netiek pasniegts pats veselīgākais ēdiens, varbūt steigā gadās pa ķērienam arī kas saindēts, bet kopumā, kā atzīst Jānis Vīksne, - populācija veiksmīgi attīstās.
Sudrabkaijas ir koloniju putni - uz lieliem plakaniem jumtiem var dzīvot pat pārsimt pāru vienkopus. Jau februāri tēviņš aizņem teritoriju uz jumta un ar skaļu bļaustīšanos paziņo, kurš te ir īstais saimnieks. Ligzdu sudrabkaijas taisa no sausiem augu vai rūpnieciskiem atkritumiem, faktiski no jebkā, kas ir mīkstāks par akmeņiem, un ligzda parasti ir diezgan kapitāla. Visiem kaijveidīgajiem ir trīs olas. Tas ir kā nomērīts. No olas izšķiļas sīki raibulīši. Cēlo balto krāsu jaunie putni iegūst pamazām - līdz četru gadu vecumam. Mazuļus baro abi vecāki. Gadās, ka jūnijā un jūlijā cilvēki redz pa zemi čāpojam palielus raibus sudrabkaiju mazuļus. Tos nevajag aiztikt. Ja putns jau kaut cik apvēlies, gan viņš paglābsies. Ja ne - visi esam mirstīgi. Turklāt vecāki mazuli mēdz stingri uzmanīt, un, ja bērnam draud briesmas, putns var uzbrukt apdraudētājam.
Mierīga līdzāspastāvēšana
Kā sadzīvot? Jānis Vīksne skaidro: «Nekādu milzonīgu ļaunumu putni cilvēkiem nenodara. Daļa kaijveidīgo putnu sugu izrādījušās pietiekami pielāgoties spējīgas cilvēka radītajiem apstākļiem - sākušas ligzdot uz jumtiem, pārgājušas no dabiskās barības uz barošanos izgāztuvēs. Citas sugas, kurām cilvēks tāpat iznīcināja dabiskās ligzdošanas vietas, izrādījās nespējīgas ligzdot uz jumtiem un atrast barību cilvēka piemēslotā vidē. Dažai sugai jumti ir pēdējā vieta, kur aizķerties pilsētā, - visas citas vietas cilvēks tām jau atņēmis.»
Interesants ir lielais ķīris. 1949. gadā Latvijā bija tikai 170 lielo ķīru pāru, 1986. gadā jau 34 000 pāru, bet 90. gadu sākumā atkal tikai ap 2000 pāru! Skaidrojums vienkāršs - padomju laikā putns uzķēra, ka visu var dabūt no cilvēka - ostās un zivju fabrikās veda nozvejotās zivis, zvēraudzētavās apkārt mētājās neapēstā barība. Kad viss tika privatizēts un likvidēts, neviens neko par velti pa zemi vairs nebārstīja, un populācija strauji saruka. Taču lielie ķīri turpina apmesties cilvēku tuvumā.
«Uz Preses nama jumta savulaik dzīvoja lieliska kompānija - mums pierastākie lielie ķīri un upes zīriņi, kuri turp pārvācās, kad tika iznīcinātas Daugavas lejasteces saliņas. Periodiski tur dzīvoja arī jūras zīriņi un mazie zīriņi. Žurnālisti gaudās par apkakātajām mašīnām Preses nama stāvvietā. Putnu ekskrementi krita uz galvas arī cilvēkiem.
Pilsētas varasvīri, labu gribēdami, ierosināja izveidot putniem apmetnes vietu Lucavsalā pie dzelzceļa tilta. Taču putni šo dzīvesvietu nepieņēma, jo pa dzelzceļu no Pārdaugavas puses uz salas varēja nokļūt gan lapsa, gan cilvēki. Daļa putnu tagad pārcēlušies uz tirdzniecības centra Olimpia jumta.»
Jānis Vīksne teic - cīnīties nevajag, jāmēģina sadzīvot: «Šī problēma ir raksturīga visai Eiropai, un to ir radījis cilvēks. Pētījumi likuši secināt, ka putnu klātbūtne pilsētā ir dzīves kvalitātes rādītājs - mājas, kuru tuvumā dzīvo putni, kotējas daudz labāk, un tās var dārgāk pārdot. Zīriņu vai citu kaijveidīgo kolonija uz jumta lielpilsētā ir lieliska iespēja izglītot cilvēkus dabas lietās, piemēram, novērojot jumta dzīvi kā uz ekrāna. Autiņus paglābt no apkakāšanas arī ir vienkārši - jāuztaisa segta stāvvieta.»