Pirms vairāk nekā desmit gadiem no daudzdzīvokļu mājas Penkules centrā viņa ar ģimeni pārcēlās uz netālo, desmit hektāru plašo vīramātes saimniecību Vizbuļos. Jaunībā un spēka gados ravēšanu L. Hercberga nav varējusi ciest ne acu galā, bet tagad viņai šī nodarbe kļuvusi par relaksējošu vaļasprieku. Kad vīra vecāki aizgājuši viņsaulē, Laima ar vīru Andi te sākuši saimniekot ar pāris dārzeņu vagām. Tad apjomus paplašinājuši, iegādājušies gaļas lopus, un drīz vien šefpavārs un ekoloģisko produktu popularizētājs Mārtiņš Rītiņš Hercbergu bioloģiski audzētos dārzeņus atzinis par gana atbilstošiem, lai iepirktu regulāri.
Tagad saimniecībā tiek audzētas 30 dārzeņu kultūras, ir piecas šķirnes gotiņas un vēl daži truši. Suņu voljērā savus mednieka instinktus savalda medību suns Badijs, pa pagalmu draiskojas bezšķirnes kucēns Bella. Sētā aiz šķūņa saulē laistās jauna lauksaimniecības tehnika, bet pats saimnieks steidz pabeigt jauno, par Eiropas Savienības līdzekļiem uzcelto siltumnīcu, kurā drīzumā (mūsu saruna notiek 7. jūnijā - red.) tiks stādīti tomāti. Idille - spriežu es, kaut visiem te ir sastrādātas rokas. Brīvība - savu pašreizējo dzīves sajūtu raksturo Laima.
Saimnieko bērnu nākotnei
Bioloģiska saimniekošana Laimai Hercbergai ir dzīvesveids jau kopš bērnības - tēvs iemācījis, ka dabas dziedējošais spēks spēj aizvietot farmaceitu radītu tableti. Laima pat spēj uzskaitīt, cik reižu mūžā lietojusi citramonu vai kādu pretsāpju tableti - dažas. Arī saviem četriem bērniem mazotnē nav devusi antibiotikas un pretiesnu pilienu vietā degunā pilinājusi sarīvētu, caur marli izspiestu burkānu sulu, kas proporcijās desmit pret vienu sajaukta ar sīpolu sulu.
Tagad Laimas un Anda bērni ir pieauguši. Trīs no viņiem ir katrs savā Latvijas malā, un viena no meitām iet vecāku pēdās - Limbažu pusē sākusi veidot savu bioloģisko saimniecību. Jaunākais dēls Jānis gan palicis Vizbuļos. «Ja Jāņa te nebūtu, es neredzētu šeit nākotni - kā dēļ mums te sisties?» saka Laima un turpina: «Mēs ar vīru to darām nākotnes vārdā, lai bērniem - ja viņiem dzīvē kas atgadās (Laima trīsreiz pieklauvē pie koka - red.) - būtu iespēja šeit atgriezties un dzīvot. It kā tas nav pareizi - būtu jādzīvo sev, bet mēs arī to darām. Sevi nenodzenam. Atļaujamies aizbraukt ekskursijā, paēst ārpus mājas.» Vizbuļos darbi ir sadalīti - dēls Jānis atbild par zemes rušināšanu, vīrs Andis par lauksaimniecības tehniku un govīm, bet Laima par sevi smej: «Esmu tā, kura sēž feisbukā un menedžē pārdošanu. Vaļasprieks ir ravēšana.»
Laima atceras, kā gājis pirmsākumos, kad te iekopuši dažas vadziņas ar ķirbjiem un burkāniem: «Ar izaudzēto braucām tirgoties uz Rīgu, uz Berga bazāru. Pirmajā reizē aizvedām 100 kilogramus ķirbju, 50 paciņu ar nātrēm, jo nekā cita nebija. Nopelnījām - ja nemaldos - ap simts latiem. Tajā laikā tas šķita daudz. Mums iepatikās, ka varam ne tikai izaudzēt, bet arī iztirgot, tā sākām braukāt uz Berga bazāru. Tur arī iepazināmies ar Mārtiņu Rītiņu, viņš no mums pirka gurķus, burkānus, zaļumus un mūs iebīdīja šajā nišā. Esmu viņam pateicīga.» Tāpat Vizbuļu saimniece uzsver arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas ieguldījumu nozares attīstībā: «Ne jau es iešu pa Zemkopības ministrijas kabinetiem, virzīšu regulas un braukšu uz Briseli. Šis darbs ir neredzamā puse, ko daudzi nenovērtē, kaut bioloģiskajam zemniekam vajadzīgs zinošu cilvēku atbalsts. Katrs pats par sevi mēs nekas nebūtu.»
Pietrūkst ravētāju
Bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā sāka veidoties līdz ar atmodu, kad kolhozos saimniekotāju vidū izveidojās netradicionāli domājošu lauksaimnieku grupiņa. Hercbergu Vizbuļi 2004. gadā bija viena no tām aptuveni 1000 bioloģiski sertificētajām saimniecībām, kurās zemnieki saskatīja šīs nozares perspektīvu. «Sākumā mums reklāma bija vajadzīga, bet tagad vairs ne tik ļoti, jo bioloģiskos dārzeņus audzē maz. Tāpēc, ka nav kas ravē,» pārsteidz Laima. Viņa paskaidro: «Nav ravētāju! Mūsu saimniecībā gan šāda problēma nepastāv. Šogad nāk ravēt meitene, kura gadus desmit brauca uz Norvēģiju lasīt zemenes. Tagad viņa nolēmusi pastrādāt dažus mēnešus ilgāk, tā nopelnot to pašu, ko ārzemēs. Toties viņa būs kopā ar bērniem, kurus, aizbraucot strādāt uz Norvēģiju, bija spiesta atstāt mammai.»
Laima uzskata - viņa nodrošina gana labus darba apstākļus: «Var izvēlēties, cikos sākt, cikos beigt darbu. Piemaksāju arī par transportu, ja ir jābrauc pie mums uz darbu. Domāju, lai arī strādniekiem ir labi, jo viņi nav jāuztver kā zemākais slānis mūsu vidū. Turklāt man arī pašai patīk ravēt, taču neesmu gatava noravēt divus hektārus.» Vizbuļos ir mazliet vairāk nekā pieci hektāri ar dārzeņiem, vairākas siltumnīcas - aiz mājas nupat uzslieta jauna. Laima stāsta: «Sadalījām jau tā mazo saimniecību un vienu daļu atvēlējām dēlam Jānim. Es nekaunos no tā, ka sadalījām! Jānis uzrakstīja projektu, lai iegūtu mazajiem lauksaimniekiem paredzēto atbalstu. To saņēmām un varējām iegādāties divus mazos traktoriņus, uzbūvēt siltumnīcu un atjaunot kartupeļu sēklu, kas ir ļoti dārga.»
Par sēklām divi tūkstoši
Lai bioloģiskajā saimniecībā atjaunotu kartupeļu un zālāju sēklas materiālu, nepieciešama Valsts augu aizsardzības dienestā izsniegta atļauja. Dienests ik gadu informē par to šķirņu sēklām, kuras drīkst pirkt bez papildu valsts nodevas un kuras ir nekodinātas - tikai nekodinātas drīkst izmantot bioloģiskais saimniekotājs. Saimniece skaidro: «Sēkla ik pa laikam jāatjauno - katru gadu aptuveni 20% no platības. Ja neatjaunojam, var uzlikt sodu, taču lētāk ir samaksāt sodu nekā pirkt jaunu sēklas kartupeli. Rēķiniet - uz hektāru nepieciešamas divas tonnas sēklas kartupeļu. Viens kilograms maksā aptuveni 50 centu, tātad vajadzīgs tūkstotis eiro! Tāpēc bieži vien paši atlasām labāko sēklu no tām, ko iegādājamies Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā. Tur gan pieejamas tikai tādas šķirnes, kādas mums jau ir. Sēklu audzēšana ir dārga, pārsvarā pērkam Eiropā audzētas.»
Laima arī norāda - bioloģiskajiem saimniekotājiem ir grūti sapirkt prasībām atbilstošu sēklas materiālu, jo nav vienotas bāzes: «Vienā vienā jāpasūta pupiņas, otrajā - zirņi, trešajā - gurķi. Es būtu priecīga, ja varētu ieiet internetveikalā un visu, ko gribu, pasūtīt vienkopus. Bet saprotu, ka nodrošināt tāda veikala pastāvēšanu, kur būtu tikai bioloģiski sertificētas un nekodinātas sēklas, droši vien nevar, jo dārzeņu audzētāju ir maz. Tas sarežģī dzīvi.» Lai arī Laima nesūrojas, viņa stāsta par sēklu dārdzību: «Piemēram, Kurzemes sēklās pirktas divas paciņas ar burkāniem, kur katrā paciņā ir 25 tūkstoši sēklu, izmaksā 60 eiro. Ar šo daudzumu nevar apsēt pat hektāru! Sēklām tērējam līdz divarpus tūkstošiem eiro gadā. Reiz nopirkām sertificētas pupiņas - dīgstība tām norādīta līdz 2018. gadam, bet sastādījām mitrā zemē un sadīga tikai ik pēc 10 metriem. Tagad nopirkām vēl un bakstām pa jaunam.»
Lai dzīve sabalansēta
Savulaik Vizbuļos saimnieki turējuši ap 20 gaļas lopu. Jānis kopis vismaz 50 trušu. Tagad lopiņu skaits saimniecībā krietni mazinājies. «Pabarot govis iznāk daudz ātrāk nekā trušus. Govij noliec rulli ar sienu vai piekabi ar sienu. Katram trusim jāatver būris, jānoliek ūdens, burkāniņš, graudiņš, tas aizņem ļoti daudz laika,» stāsta Vizbuļu saimniece. Savulaik bijušas arī vistas, bet putnkopības nišu iznīdējušas lapsas.
Pašu audzētos gaļas liellopus Vizbuļu saimnieki nodod izsolē. Kā atzīst Laima - lai arī lopiņi ir bioloģiski audzēti, no racionālas saimniekošanas viedokļa izdevīgāk tos pārdot kā nebioloģiskus: «Cena nemainās. Turklāt, ja man jāsamaksā par pakalpojumu kādā no lopkautuvēm, kurās strādā ar bioloģiskajiem lopiem, tas ir dārgi. Es lopus audzēju, lai būtu mēslojums, ar ko apstrādāt laukus un katru gadu saņemtu konkrētu summu par nodotu bullīti, ko esmu ierēķinājusi naudas plūsmā.»
L. Hercberga zina teikt, ka bieži vien mūsu bioloģiski audzētie gaļas lopi vietējā gaļas tirgū nenonāk: «Sešus septiņus mēnešus vecie, 300 kilogramu smagie bullēni tiek aizvesti uz Turciju, Vāciju tālākai audzēšanai - vienā valstī ir lēta zaļbarība, citā lēti graudi. Mūsu telēni visu laiku ēduši zāli un sienu, dzēruši govs pienu, tikuši piebaroti ar bioloģiski sertificētiem mikroelementiem. Mūsu teliņus pērk tajās valstīs, kur maz zālāju, lai tālāk līdz zināmai robežai piebarotu ar graudiem.»
L. Hercberga pati nav veģetāriete, lai gan atzīst, ka gaļu ēd maz. Vīrieši gan ēd, un ģimenes vajadzībām vistas gaļu un cūkgaļu viņi iepērk no kaimiņiem - arī bioloģiskajiem zemniekiem. Kaimiņi savukārt no Hercbergiem pērk kartupeļus un burkānus. «Tā laukos notiek - lai dzīve būtu sabalansēta, kooperējamies,» saka Laima.
Esmu īstajā vietā
80% Vizbuļu produkcijas pircēju ir veģetārieši un vegāni. Daudzi produkciju izvēlas arī samilzušu veselības problēmu dēļ. Vizbuļos strādājošie ir pārliecināti, ka bioloģiskajai saimniekošanai ir perspektīva. To apstiprina arī 26 gadus jaunais Jānis Hercbergs, kurš pēc Penkules pamatskolas beigšanas turpinājis izglītoties Saulaines profesionālajā vidusskolā, kur ieguvis lauku īpašumu apsaimniekotāja profesiju. Jaunais cilvēks veiksmīgi startējis dažādos ar lauksaimniecības nozari saistītos konkursos, ieguvis godalgas, pērn pirmoreiz rakstījis projektu Lauku atbalsta dienestam - ieguvis līdzekļus 15 tūkstošu eiro apmērā un jūtas īstajā vietā. «Tagad man ir mini traktoriņš T-25 ar frēzi kartupeļu ecēšanai, stādīšanai un novākšanai. Kartupeļi ir sastādīti 1,7 hektāru platībā. 240 kvadrātmetru siltumnīca tūlīt būs gatava,» lepns ir Jānis, viņš neslēpj - saimniecību sadalījuši, lai viņam būtu lielāka atbildības sajūta. «Ir, ir tomēr citādi - strādāt pie vecākiem vai atsevišķi. Pašlaik manā pārziņā ir 3,4 hektāri. Nākamgad zemes platība būs jāpalielina. Projekta ietvaros prasība ir tāda, ka šajā saimniecībā man obligāti būs jāstrādā pieci gadi, bet es strādāšu krietni ilgāk! Man patīk tas, ka strādāju uz savas zemes un esmu sev priekšnieks. Strādāt sev ir brīvība,» teic Jānis.
Taujāts, vai nevilina ballītes un galvaspilsētas dzīve, Jānis teic: «Mums arī tepat ir tusiņi, tie nenotiek tikai Rīgā.» Jānis 17 gadu dejo tautiskās dejas. Viņš arī gājis uz Saulaines izglītības iestādi mācīties ar tādu mērķi, lai paliktu strādāt vecāku saimniecībā. «Es saredzu perspektīvu. Ja tā ir sirdslieta un dzīvesveids, viss ir realizējams. Startējot konkursā Laukiem būt, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem zemnieku saimniecībās, pārliecinājos, ka Zemgalē starp lauksaimniekiem neesmu vienīgais tāds - maziņš un jauns. Ir cilvēki, kuri ir patrioti, auguši laukos un laukos viņi saredz iespējas. Ja cilvēks grib strādāt, darbu viņš atradīs,» uzskata J. Hercbergs.