Grūti nosodīt tos, kuri vingrinās asprātībās, komentējot tukšo krēslu vairošanos pie valdības galda (Circene, nu Broka). Vieniem tas ir kārtējais pierādījums tam, ka Straujumas valdība ir švaka, citi akcentu liks uz to, ka, ministrēm demisionējot, debesis nav nogruvušas pār zemi, kas rada neglaimojošus secinājumus par ministru jēgu utt.
Patiesībā novājināta valdība nav nekas smieklīgs. Nav šaubu, ka ministrijas turpina funkcionēt, jo ir to valsts sekretāri un viņu vietnieki. Tomēr skaidrs arī, ka ne jau augstākā ierēdniecība, kurai objektīvi ir savas prioritātes un darba metodes, būs tā, kas metīsies, turklāt rezultatīvi, nākamā gada budžeta projekta gatavošanā. Tā var sagatavot t. s. bāzes aprēķinus, bet tradicionāli tas ir ministru - politiķu lauciņš kaulēties, tirgoties, nospraust prioritātes utt. Var pieņemt, ka koalīcija spēs kaut ko vienoties - kvalitatīvi vai ne, tas ir cits jautājums - par Citadeles pārdošanu vai Latvijas gāzes akciju iegādi, tomēr budžeta gatavošanā ar «dīlošanu» Koalīcijas padomē vai Vecrīgas kafejnīcās nepietiek. Var, protams, arī pieņemt, ka Finanšu ministrija (FM) budžeta projektu var sagatavot neatkarīgi no tā, vai kāda nozare ir politiski pārstāvēta ministra līmenī vai nav, tomēr FM nostādne visbiežāk nozares neapmierina. Tātad, ja pieņemam, ka svarīgākais politikas instruments ir nevis priekšvēlēšanu deklarācijas (lai cik pareizas), bet valsts budžets, tad ir risks, ka vairākās nozarēs nākamā gada finansiālās sagataves būs pajēlas.
Vai te kas līdzams? Esam jau rakstījuši, ka pareizākais būtu partijām nespēlēt paslēpes un izvirzīt ministrus, skaidri un gaiši arī pasakot, ka šie cilvēki tiek uzskatīti par piemērotiem konkrētos posteņus ieņemt arī pēc vēlēšanām (protams, ar nosacījumu, ka partija saglabā kontroli pār nozari). Tomēr šis modelis netiek īstenots, un ir parādījies nozari pieskatošas darba grupas modelis. Diezgan neveikla konstrukcija, tomēr, ja nu tāda izraudzīta vismaz veselības nozares gadījumā, šādā grupā būtu jāiekļauj arī citu koalīcijas partiju pārstāvji.
Tas radītu vairākus ieguvumus. Ja pieņem, ka «bezministra» posmā netiek atcelti visi kaut cik ievērojamie iepirkumi un kontrakti, kā arī izmaiņas personālijās, tad labāk, ka šajā tradicionāli slidenajā procesā līdzdalīgas ir arī citas partijas. Būs mazāk potenciālu iemeslu kašķiem, kas priekšvēlēšanu periodā nenāk par labu pašām partijām. Tad arī šāda grupa varētu līdzdarboties budžeta projekta veidošanā. Proti, ja pašreizējā koalīcija pieņem, ka tā turpinās darbu arī pēc vēlēšanām, tad arī gadījumā, ja ministra krēsls mainīs savu partejisko piederību, kontroli ieguvusī partija būs līdzdarbojusies un tai nevajadzēs sākt no citu apķēpātas lapas.
Vismuļķīgāk būtu, ja arī tieslietu ministra gadījumā parādītos vēl viena darba grupa - kādēļ gan bijušais tieslietu ministrs Bērziņš nevarētu stāties Brokas vietā? Tomēr, ja nu atkal tiks izraudzīts kaut kāds jocīgs kolektīvās uzraudzības modelis, tad arī tajā jāiekļauj citu partiju pārstāvji.