Tendence pieaugt
Pēc LM datiem Latvijā septiņu gadu laikā cilvēku ar invaliditāti skaits pieaudzis par vairāk nekā 40 tūkstošiem. Ja 2008. gadā valstī invaliditāte bija noteikta 131 524 cilvēkiem, tad 2015. gadā jau 174 060 cilvēkiem. Vēl līdz 2008. gadam cilvēku ar invaliditāti skaitam bija neliela tendence samazināties, bet kopš 2008. gada tas ik gadu palielinās. Pērn 8,64% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita bija personas ar invaliditāti.
Lielāku ministrijas uzmanību gan piesaistījusi statistika par trešās grupas piešķiršanu. Ja 2010. gada beigās Latvijā bija 49 679 cilvēki ar trešās grupas invaliditāti, tad 2015. gada beigās jau 61 747 cilvēki. Salīdzinot ar citām invaliditātes grupām, šis ir visstraujākais pieaugums. Ministrijā piebilst, ka personām ar trešo invaliditātes grupu ir mēreni izteikta invaliditāte, tātad darbspējas ir mēreni ierobežotas, un šo cilvēku līdzdalība darba tirgū ir ļoti vēlama. Diemžēl trešās invaliditātes grupas pieaugums visvairāk vērojams tieši darbspējīgā vecumā. Labklājības ministrs Jānis Reirs (Vienotība) šajā sakarā pagājušajā nedēļā Invaliditātes lietu padomes sēdē pat sacīja, ka ir sprādzienveidīgs uzliesmojums, kas rada bažas par invaliditātes iegūšanas pamatotību.
Iemeslu daudz
Faktu par cilvēku pieplūdumu Dienai apstiprina arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītājs Andris Zīverts. Viņš gan domā, ka pamatā tomēr ir objektīvi rādītāji, jo trešā grupa vienmēr skaitliski bijusi lielāka. Tagad vienkārši cilvēki vairāk sāk izmantot sev dotās iespējas. Ja kādreiz šāds statuss viņiem neko nenozīmēja, tad tagad cilvēki vēlas izmantot, piemēram, dažādus atvieglojumus. Tomēr, lai vienas vai otras puses pieņēmumus apstiprinātu, vajag kārtīgu analīzi. To apņēmusies veikt LM kopā ar Veselības ministriju, mēģinot saprast, vai trešā invaliditātes grupa vienmēr tiek piešķirta, izvērtējot katru konkrēto gadījumu, un ir pamatota. Tad arī būs iespējams lemt par turpmāko rīcību. Ministrijā gan tagad steidz papildināt, ka cilvēku ar invaliditāti skaita pieaugums skaidrojams ar sabiedrības novecošanu kopumā, bet min arī citus savstarpēji saistītus faktorus - izmaiņas rīcībpolitikā, atbalsta pasākumos, kas paredzēti cilvēkiem ar invaliditāti, pārmaiņām sociālekonomiskajā situācijā, iespējas apmeklēt ārstus un līdz ar to saņemt atbilstošu ārstēšanu.
Mainīt sistēmu
J. Reira teiktais Latvijas Radio - «Eiropā šāda veida invaliditātes netiek piešķirtas. Mēs esam pēdējā valsts, kas ir palikusi. Eiropa vērtē darba spējas, bet Latvijā diagnozes, kas ir pilnīgi nepareizi» - gan varētu liecināt, ka nepieciešamas ir lielākas izmaiņas, ne tikai analīze par esošo situāciju. Tā kā ministrs šobrīd atrodas atvaļinājumā, precizēt viņa teikto nebija iespējams, bet arhīvos var atrast, ka 2005. gadā LM bija skaidrs plāns atteikties no trešās invaliditātes grupas piešķiršanas. Toreiz Diena rakstīja, ka nākotnē atkarībā no darbspēju zaudējuma apmēra varētu piešķirt tikai pirmo vai otro invaliditātes grupu. Tika skaidrots, ka citās Eiropas Savienības valstīs īpašs statuss - invaliditāte - cilvēkiem ar tik nelielu darbspēju zudumu kā 25% netiek piešķirts. Tā ir grupa, kad cilvēks faktiski var strādāt, bet ir jānodrošina, ka tiek ievērotas viņa īpašās vajadzības, piemēram, nepieciešamība lietot zāles.
A. Zīverts atminas, ka šo plānu būtībā izjauca sabiedrības pretreakcija un veids, kā plānotais tika pasniegts. Toreiz to saprata kā mēģinājumu cilvēkam kaut ko atņemt, bet vēlme bijusi atteikties no trešās grupas, tā vietā piedāvājot ko citu. Latvijā būtībā tiek maksāts par «neveselību», bet Eiropā maksā par to, vai cilvēks var vai nevar strādāt, t. i., par zaudētām darbspējām. Līdz ar to arī sanāk divas grupas - darba nespējīgie vai daļēji darba nespējīgie -, bet tie, kas Latvijā ir trešajā invaliditātes grupā, ir darba spējīgie. Ja pavērtē situāciju, tad praktiski visi no viņiem var strādāt, uzsver A. Zīverts. Tajā pašā laikā, piemēram, Igaunijā, par invaliditāti vai veselības zaudējumu maksā, bet ļoti minimāli. Lielāko daļu maksā tad, ja ir zaudētas darba spējas.
Pēc A. Zīverta domām, pie šī jautājuma jāatgriežas un jārunā tieši par darba spējām, nevis veselības traucējumiem. Tātad par to, vai cilvēks ir zaudējis spēju strādāt vai ne. Kompensācija ir tad, ja cilvēks vairs nespēj pelnīt iztiku. Tas, protams, ir smags politisks lēmums, kas prasa nozīmīgu sistēmas pārbūvi, likumu izmaiņas un citus atbalsta pasākumus. Piemēram, jāspēj cilvēkam nodrošināt apstākļus, lai būtu darbs. Vienkārši pateikt, ka viņš ir darbspējīgs un tagad jāiet strādāt, nevar, jo nav noslēpums, kāda ir situācija darba tirgū, skaidro A. Zīverts.
Atgriešanos pie senās ieceres varētu atbalstīt arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS), bet grūti ir spriest, vai tas nestu sev līdzi lielas izmaiņas. Šo jautājumu noteikti nedrīkst sasteigt, uzskata deputāte. Skaidrs ir tas, ka šobrīd rūpīgi vajag izvērtēt esošo situāciju, pievēršoties arī darba nespējas lapu izsniegšanai.
Tam, ka patlaban ir īstais laiks diskusiju aktualizēt, piekrīt arī pašā ministrijā: «Ir laiks šo diskusiju atvērt vēlreiz, jo pasaulē invaliditātes jomā arvien vairāk dominē cilvēktiesībās balstīts sociālais modelis. Tas vērš uzsvaru uz to, ka cilvēkam ir nevis invaliditāte un viņš uzskatāms par kaut kādā veidā nederīgu, bet ka viņam ir ierobežotas darbspējas, noteikti funkcionāli traucējumi, kas rada ierobežojumus, taču arī tad cilvēkam ir jādod iespēja un viņš jāmotivē piedalīties visos sabiedriskajos procesos, tajā skaitā iesaistīties algotā darbā.»