Dvēseli vējdēlim
Gunārs Rozenbergs mūs sagaida savā mājā Bolderājā, Stūrmaņu ielā - aicina uz darbnīcu, ko uzbūvējis savām rokām. Uz galda stāv jaunākie diplomi - par izcīnītajām pirmajām vietām pēdējā vindsērfinga regatē Ķīšezerā. Vienā nedēļā trīs diplomi! «Tos es vairs nekrāju, man pietiek ar spīdīgajiem grabuļiem,» nosmej sirmais kungs, rādot uz plauktiem, kas pilni ar uzvarētāju kausiem. Tie sakrāti jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad - kā saka pats Gunārs - viņu pārņēma «vējdēļu trakums». Darbnīcā pie sienas akurāti sarindoti masti, satītas buras. Man ir tas gods apsēsties pie vecās šujmašīnas, arī pie tās Gunārs pavada daudz laika, jo šuj un labo buras - ir tikai divi vīri Latvijā, kas to prot. Otrs buru speciālists atrodams Liepājā.
Taujāts par darbavietām, Gunārs smej, ka «visgarākā darbavieta» viņam bijusi dienestā padomju armijā, sporta rotā tepat Bolderājā, kur varēja «tikai burāt un burāt gan ziemu, gan vasaru». «Viņiem bija vajadzīgi tādi, kas nes ieskaites punktus Baltijas kara apgabalam. Kad uzvarēju kādos bruņoto spēku vai PSRS čempionātos, man uzreiz tika visādi labumi - gan dzīvokli iedeva, gan mašīnu varēju nopirkt bez rindas. Tā es kantējos,» saka Gunārs.
Ar burāšanu viņš sāka aizrauties jau 16 gados, toreiz Mežaparkā bija skaists jahtklubs. «Tur notika sacensības burāšanā, brālim bija vajadzīgs komandas loceklis. Man iedeva raustīt to striķi, un iepatikās. Ar laiku dabūju savu jahtiņu. Mana pirmā bija Finn klases jahtiņa, toreiz tās bija ļoti populāras,» stāsta Gunārs. Dienestā armijā viņš sāka nodarboties arī ar ledus burāšanu - tolaik ziemas bija pamatīgas un ledus Ķīšezerā vienmēr bija. Ar vienvietīgo Finn jahtu Gunārs arī guva pirmās uzvaras jauniešu čempionātos. Pēc tam pāris gadu burāja ar Tornado klases daudzkorpusu jahtu. «Tad man arī labi gāja, kamēr tas katamarāns turējās kopā. Tad palika vecs. Un tad sākās vējdēļu trakums - 1976. gadā sākām, 1977. gadā jau notika pirmās vējdēļu regates. Kad Rīgā norisinājās pirmā PSRS kausa izcīņa, Ķīšezerā piedalījās 200 dalībnieku. Uzreiz arī uzvarēju. Pats biju uzbūvējis savu vējdēli, un man gāja labi,» stāsta Gunārs, viņš atzīst: «Kad kaut ko ļoti gribas, pats arī iemācās. Žurnālos pētīju rasējumus. Tās dēļa formas, kādas gribētos, jau bija prātā. Uzlipināju augšā. Sanāca pat labāks par to, ko varēja nopirkt, bet nopērkama bija plaša patēriņa prece. Taisot vējdēli sev, ieliku tajā dvēseli.»
Jāburā, kamēr nokrīt
Gunārs Rozenbergs piedalījies daudzās vindsērfinga sacensībās arī aiz robežas. Kad 1989. gadā ar ledusjahtu uzvarējis PSRS čempionātā, pirmoreiz devies uz pasaules čempionātu Ziedrijā. Tur gan tik labi nav gājis, kā gribētos, bet jau pēc gada sacīkstēs, kur ap 200 dalībnieku, ar savu vējdēli ieguvis 4. vietu. Burāšana bija kļuvusi par viņa dzīves centru - pat nometnēs ziemā pavadīts pa diviem trim mēnešiem. «Ēdām par taloniem, dzīvojām lepnās viesnīcās. Nekas nebija jādara - tikai jāburā. Eiropas kauss uz ledusjahtas ir mans augstākais sasniegums,» saka Gunārs.
Savukārt 2010. gadā viņš bijis pasaules veterānu čempions uz vējdēļiem. «Jaunie brauc ātrāk, tur neko nevar darīt. Bet te, Latvijā, es vēl turos diezgan sparīgi. Es jau labi pārzinu burāšanu. Vaļā no tā nevar tikt - ko gan citu darīšu? Zemi iešu rakt? Jāburā, kamēr nokrīt,» - tā Gunārs. Taču burātājam sevi arī jāuztur formā. «Ziemā - kurš uz ledus jahtu ātrāk iestumj, tas uzreiz priekšā. Priekšgalā jātiek, tāpēc ir jātrenējas. Galvenais, to darīt regulāri. Es vingroju, trīs reizes nedēļā skrienu pa pieciem kilometriem - bet tad, kad neburāju, jo ar burāšanu fiziskās slodzes pietiek,» atzīst Gunārs.
Uz diētas viņš nesēž, vienkārši pārāk daudz neēd, jo burātājam arī ķermeņa svars no svara - sacensībā ar 50 kilogramu vieglu dāmu sirmā kunga 80 kilogrami liek vējdēlim iegrimt dziļāk, līdz ar to kustēties lēnāk. Šajā sporta veidā «jo vieglāks, jo ātrāk». «Es jau zinu - šajās sacīkstēs piedalīsies soms un francūzis, abi tādi maziņi, francūzis uz pusi īsāks. Man ir metrs 84 centimetri. Bija. Varbūt esmu sarāvies. Tad jau redzēs,» pasmaida Gunārs.
Kalendārs piepildīts
Šogad vindsērfinga sezonu Gunārs atklāja 6. aprīlī. «Burāt var ilgi, rudenī - kamēr pirksti sāk salt. Grūtākais laiks tad ir sagaidīt, kad atkal būs ledus. No burāšanas vaļā netiek, tā ir kā narkotika. Kad viena sezona beidzas, otra nav sākusies, nezini, ko darīt. Kā no dzīves izstumts,» saka astoņpadsmitkārtējais Latvijas čempions ledusburāšanā.
Viņa laiks paiet arī šujot, lāpot buras: «Kad stiprā vējā saplēš buras, tad nāk pie manis. Tas, kurš tikai mācās burāt, arī mazā, četru metru vējā var saplēst un tad - nabags - pats nelaimīgs. Burāt taču gribas! Es pats vienreiz buras salīmēju ar momentlīmi, nenošuvu - iebraucu Daugavā, viss izjuka lupatu lēveros. Knapi krastā tiku. Tad arī sāku buras šūt. Savulaik arī slidas un mastus ledusjahtām pats taisīju. Amatnieku darbus daudz pieprotu. Ar mastiem tajos laikos, kad pārgāja no koka mastiem uz kompozītmateriāliem, labi sapelnīju. Satiku Zviedrijā latvieti, kurš tā arī teica - tu tikai taisi mastus! Un es arī taisīju, kādus 180 mastus esmu sabūvējis. Bet tad mastus sāka rūpnieciski ražot, daudz labākus - tādus šķūnī vairs nevaru uztaisīt.»
Vēl viens Gunāra vaļasprieks ir līdaku ķeršana - to viņš dara Kurzemē, upītē pie leišu robežas, kur bijis vectēva īpašums: «Bet tagad neiznāk - jāburā, jāšuj. Mans kalendārs ir ļoti piepildīts.»