Pamiers līdz jaunas munīcijas pievešanai?
1. Daudzi pēdējos mēnešos bija ievērojuši, ka tradicionāli mierīgais valdības vadītājs publiskajā retorikā kļuvis spraunāks - kodīgi vērtējumi paša ministriem utt. Cilvēciski varēja pieņemt, ka tās ir izpausmes Dombrovska nogurumam, nepatikai pret to, ka viņam jāiesaistās partiju ķīviņos. Tāpēc kā veiksme atzīmējams tas, ka jautājumā par uzturēšanās atļauju tirdzniecības (UAT) regulējumu premjers neļāva šim emocionālajam fonam (ko tikai pastiprināja budžeta pieņemšanas nepieciešamība) sevi ietekmēt. Lai ko viņš personīgi (nemaz nerunājot par Vienotību) domāja par Nacionālās apvienības priekšlikumu saturu un to izteikšanas taktiku, tieši Dombrovskis bija tas, kurš ar koalīcijas partneriem spēja panākt kompromisu. Vai, citiem vārdiem sakot, citi Vienotības līderi to būtu panākuši (ja būtu) ar smagākām vārdu apmaiņām. Lai cik koalīcijas partneri ir cits citam apriebušies, premjers, kuram, kā likās, arī sāka uzdot nervi, parādīja sevi no labās puses.
Šķiet, bija arī diezgan nepārprotams zaudētājs Reformu partijas (RP) izskatā. Protams, var saprast, ka partijas pašreizējā situācija to spiež uzvesties jo sevišķi piesardzīgi un sevišķi neklaigāt. Tomēr no malas reformistu dreifēšana izskatījās vienkārši bezgaumīgi: burtiski dažu dienu laikā no paziņojuma, ka nu tai ar nacionāļiem draudzība «viens par visiem, visi par vienu», līdz atziņai, ka vispār šie draugi var kauties ar Vienotību vieni paši. Vēl pirms dažiem mēnešiem RP vismaz asociējās ar dažiem spilgtiem ministriem, turpretim šobrīd ir visai apgrūtinoši saprast, kādas idejas (iespējams, kļūdainas, bet tomēr) šī organizācija aizstāv.
Lai kā arī būtu, kompromiss UAT regulējumā ir sasniegts, vienīgi jāņem vērā, ka ar to punkts šai būtiskajai tēmai nav pielikts. Ciniski sakot, tieši otrādi - profesionālajām grupām, kas aktīvi lobēja to vai citu risinājumu, nu ir papildu stimuls dažādiem paņēmieniem strādāt ar partijām, lai pēc gada, pusotra jaunā Saeima, jaunais Ministru kabinets 2013. gada oktobrī panākto kompromisu vai nu atceltu, vai tieši otrādi.
Savukārt, ja runā par citu kompromisu - t. s. demogrāfijas bloka jautājumos -, tad pagājušā nedēļa deva nepārprotamu mājienu par to, cik riskanti ir kompromisus sākt veidot pēdējā brīdī. Proti, balsojums valdībā tika atlikts nevis tāpēc, ka Viņķele gribētu uz atvadām ieriebt Parādniekam, bet gan tāpēc, ka kaismīgajās diskusijās iesaistītās puses nebija paguvušas saņemt profesionāļu atzinumu (Tieslietu ministrija) par priekšlikumu tiesiskumu. Tas nu politikas veidotājiem būtu jāatceras: aprēķini, modeļi, reformas utt. var būt pareizas, bet labajiem nodomiem var būt samocītas beigas, ja tie izrādās apstrīdami Satversmes tiesā.
Ja kompromisi koalīcijas ietvaros, šķiet, tiešām sasniegti, tad premjeru vēl sagaida smagas sarunas ar pašvaldībām. Proti, ja atceras, ka Vienotība rēķinās ar reģionālo līderu atbalstu pēc gada parlamenta vēlēšanās, kaitināt novadus ar attieksmi «nepiekrītat - paši vainīgi!» premjers nevar. Un pašvaldības to labi apzinās. Ticamākais, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdales proporciju tās sev par labu (nevis 80, bet 82 procenti) nepanāks, tomēr finansiāli ne tik vērienīgas piekāpšanās no valdības nākamā gada budžetā izspiedīs.
Gribi mieru, gatavojies karam
2. Ņemot vērā, ka šoreiz Krievijas īgnuma objekts ir brāļi lietuvieši, ziņa par mūsu austrumu kaimiņzemes sankcijām pret Lietuvas pienrūpnieku produkciju Latvijā tiek uztverta samērā relaksēti: «tāda jau tā Krievija ir...». Tomēr bezrūpība nav vietā, jo leišu vietā tikpat labi varam būt mēs (galu galā arī Latvija relatīvi drīz, 2015. gada pirmajā pusē, kļūs par ES prezidējošo valsti, un diez vai līdz tam Krievijas attiecības ar Rietumiem būs uzlabojušās).
Tēmai ir vairāki atzarojumi. Pirmais - t. s. tirdzniecības kari vispār. Nevar noliegt, ka Krievija šo instrumentu izmanto bieži un vērienīgi (Gruzija, Moldova, Ukraina, Baltkrievija, Baltijas valstis utt.). Tomēr objektīvi jāatzīst, ka šo instrumentu izmanto arī Rietumos, kad ES vai ASV pēkšņi atklāj sevī lielas rūpes par kādas preču grupas kvalitāti, apstākļiem, kādos preces saražotas utt. Respektīvi, arī «civilizētajā pasaulē» ir visu karš pret visiem: Eiropa bloķē ĢMO pārtiku no ASV, savukārt dārgie partneri draud nepirkt franču vīnus un sierus, leišus neapmierina latvju piena produktu kvalitāte u. c. Īsi sakot, Latvijai jārēķinās, ka pilnīgi vai daļēji sadomātas pretenzijas pret mūsu eksporta kvalitāti var likt priekšā ne tikai «krievu lācis», bet arī Rietumeiropas konkurenti - mūsu kokrūpniekiem (ir jau piedzīvots), būvniecības pakalpojumiem (tas pats) un citās nozarēs. Cik gatavi esam šādām situācijām? Krievijas gadījumā mums ir kaut kādi atbildes refleksi (sūdzamies Briselē un Pasaules Tirdzniecības organizācijā), bet uzvarēt citu ES dalībvalsti, tā teikt, draugu, šādā strīdā ir daudz nepierastāks «vingrinājums». Kam, baidos, neesam gatavi.
Otrais. Ja runā tieši par Krieviju, tad visvieglākais ir pavēstīt, ka Maskavas žults izplūdumi nav prognozējami. Nenoliedzot dīvainu improvizāciju klātbūtni kaimiņvalsts ārpolitikā, gaidāmās «lēkmes» tomēr ir nojaušamas. Piemēram, ārpolitiski saasinājumi kā iekšējo problēmu kompensācija. Pirms apmēram mēneša Krievijas ekonomiskās attīstības ministrs Uļukajevs, uzstājoties šīs valsts parlamentā, atzina, ka ekonomiskā situācija šogad ir sliktākā, kādu Krievija piedzīvojusi pēdējos piecos gados. Krievijas IKP pieaugums 2013. gada pirmajā pusē bijis tikai 1,4% - divreiz mazāks, nekā iepriekš prognozēts. Šogad gaidāmais kapitāla aizplūdums valdības līmenī tiek lēsts 70 miljardu USD apmērā. Nekas labs neesot gaidāms arī 2014. gadā. Un to publiski atzīst valdības pārstāvis (Ņevskoje Vremja, 19.09.2013.). Uz šāda fona šā brīža plēšanās ar Lietuvu un Ukrainu izskatās pilnīgi loģiski. Ierosinājums: mums mazāk jāapbrīno pašiem sava naba, mazāk jāmētājas ar frāzēm par Kremļa politiku un tās iespējamiem atzariem Latvijā, toties on-line režīmā bez pārgudriem vai augstprātīgiem komentāriem jāseko līdzi Krievijā notiekošajam. Šobrīd tas notiek dažu ekspertu akadēmiskajās aprindās līmenī, bet diemžēl neietekmē varas informētību un sagatavotību attiecībās ar kaimiņvalsti.
Līdzīgas problēmas, atšķirīgi risinājumi
3. Jāpiebilst, ka Latvijas darba kārtībai tuvas tēmas aizvadītajā nedēļā interesanti iezīmējās arī citās Eiropas valstīs.
Piemēram, Lielbritānijā, precīzāk, Londonā, tika spriests par to, kā kompensēt pilsētā strādājošajiem gaidāmo sabiedriskā transporta cenu kāpumu par apmēram 4,1% nākamgad. Londonas mērogi un acīmredzot citi apsvērumi mudinājuši Londonas mēru Džonsonu problēmas risinājumam skatīties citā virzienā, nekā to dara pašvaldība Rīgā. Proti, tiek rosināts Londonā strādājošo izdevumus par sabiedrisko transportu ļaut iekļaut tajā cilvēka izdevumu sadaļā, kuru viņš drīkst atskaitīt no saviem ieņēmumiem, un nodoklis tiek maksāts par šādi samazināto ieņēmumu apjomu (London Evening Standard, 07.10.2013.). Taisnības labad jāpiebilst, ka Londonas mērs pieder nacionālajā līmenī valdošajiem konservatīvajiem, kas šādus risinājumus atvieglo.
Latvijai saturiski saprotama diskusija notika arī Īrijā kontekstā ar šīs valsts nodokļu sistēmu. Proti, debatēs par uzņēmējdarbības vides regulējumu tradicionāli galvenais uzsvars tiek likts uz pelņas un darbaspēka nodokļiem, kā arī uz to, cik viegli valstī ir biznesu sākt. Šajos jautājumos Īrijai nav par ko uztraukties. Tomēr valsts pievilcīgumu uzņēmējiem ietekmē arī tas, cik komfortabli viņi jūtas kā privātpersonas, kas vēlas saņemt dividendes vai gūt ienākumus, biznesu pārdodot. Un te izrādās, ka Īrijas problēma ir kapitāla pieauguma nodokļa likme 33% apmērā iepretī kaimiņu, Lielbritānijas, 10% (The Irish Times, 07.10.2013.). Arī Latvijā daudz runājam - pamatoti! -, kā atvieglot uzņēmējdarbības sākšanu un attīstības posmu. Tomēr taisnība arī tā, ka potenciālajam investoram (pašmāju vai ārvalstu) interesē, cik viegli viņš varēs no projekta «iziet» (vēlams, lai sāktu citu).