Zani Jančevsku daudzi latvieši iemīlēja pēc Aijas lomas Jāņa Jaunsudrabiņa darba ekranizācijā, tomēr viņas pašas dzīve ir pavisam citāda. Viņai ir divi nu jau pieauguši bērni — dēls Jēkabs (22) un meita Marta (16). Viņus audzinādama, Zane nav pārvērtusies par lēnīgu pavarda turētāju, bet saglabājusi sevī to dzirksteli, kas sievieti dara iekārojamu, apbrīnojamu un starojumā skaistu. 29.jūnijā viņa svinēs apaļu jubileju.
Fragments no intervijas:
Savā jubilejā esat sagatavojusi programmu ārpus teātra...
Esmu nonākusi līdz folklorai. Dzimšanas diena bija labs stimuls, lai sagatavotu programmu Dziesmu dance ar tautasdziesmām, nostāstiem un mūziku. Būs kokle, vijole, akordeons, to visu varēs dzirdēt 29.jūnijā Brīvdabas muzejā, 2.jūlijā Akuratera muzejā un 3.jūlijā mūzikas klubā Happy Days&Nights.
Vai skanēs arī nerātnās dainas?
Šoreiz varbūt ne. To dziesmu ir ārkārtīgi daudz, no dzimšanas līdz aiziešanai. Mans izvēlēto tēmu loks vairāk saistās ar otra cilvēka meklēšanas periodu, satikšanos un sapasēšanu. Klāt vēl nāk dziesmas par Dieva gudrību un padomu. Jūtos pateicīga un lepna par savu piederību latviešu tautai ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Es ļoti mīlu šo zemi.
Teātra kritika mani nekad nav īsti mīlējusi, toties ir bijis daudz skaistu brīžu no skatītājiem, nepazīstamiem cilvēkiem. Ikvienam gribētos pateikties. Kad tev sveši cilvēki nāk klāt uz ielas un saka kaut ko labu no sirds, tas rada kopības sajūtu. Gūstu spēku un atziņu, ka velti neesmu savu darbu darījusi.
Vai laika gaitā esat kļuvusi rezervēta jūtu izpausmēs?
Drīzāk esmu pārāk kautrīga. Tas cilvēkiem ļauj izdarīt nepatiesus secinājumus. Kādā apģērbu veikalā uzlaikoju jaciņu, un pārdevēja, jauna sieviete, man saka: «Dzīvē jūs esat pilnīgi citāda, nekā domāju. Uzskatīju, ka esat lepna un iedomīga, bet redzu, ka kļūdījos.» Mana omīte ar jebkuru cilvēku varēja atrast kopīgu valodu. Viņai bija tikai četru klašu izglītība, toties milzīga dzīves gudrība. Iespējams, ja nebūtu kļuvusi par aktrisi, vēl vairāk līdzinātos savai omītei. Aktieri jau raduši sevi plēst vaļā, meklējot vajadzīgās emocijas. Nereti plīsums ir tik dziļš, ka pēc tam grūti to aizlāpīt. Saskarsmē tas rada problēmas, cilvēks var vienkārši sabīties. Aktieri ir mazliet neprognozējami.
Kopš kino spēlējāt Aiju, daudzi jūs uzskata par latviešu sievietes etalonu. Vai esat mēģinājusi definēt, kāda tad viņa ir?
Diez vai Aija ir latviešu sievietes etalons, tāda nekārtīga, blēdīga un paslinka. Kad braucām pa laukiem ar izrādi, viena sieviete piecēlās un skaļi izsaucās: "Fui, kādu jūs esat parādījuši latviešu sievieti! Viņas nav tādas!" Cita skatītāja tai pašā laikā piecēlās ar tekstu: "Ko tu te stāsti!? Man bija kaimiņiene, kas iznāca no kūts ar izslaukumu un caur priekšautu to izkāsa. Izgrieza lindraku un gāja tālāk." Aija, protams, ir izņēmums, tāpēc Jaunsudrabiņš par viņu rakstīja. Interesanti, ka vīriešus Aija vienmēr ļoti valdzinājusi, bet sievietes no viņas mazliet baidījušās.
Dzīvē esat jutusies pietiekami mīlēta un mīlējusi pati?
Jā. Bet mīlestības nekad nevar būt par daudz. Nevaru pateikt: "Nu, man pietiek!" Ja mīlestības ir par daudz, tā vairs nav mīlestība, bet drīzāk sevis parādīšana. Mīlestība nevar apgrūtināt.
Kas jums mīlestībā ir grūtākais un vieglākais?
Nav viegli nobremzēt savu egoismu. Aktrisei tas nav vienkārši (smejas). Dzīvi jau neveido ģenerālmēģinājumi un pirmizrādes. Antra Liedskalniņa man kādreiz atstāstīja sarunu ar ārstu, kuram viņa sacījusi, ka gribot būt laba sieva. Ārsts viņai skarbi atbildējis: "Māksliniec, laba sieva un māte nevar būt tā, kura nav mājās, kad bērni jāliek gulēt." Manuprāt, tas nav tik viennozīmīgi. Ir jau ļoti "pareizas" ģimenes, ar brīvām svētdienām, bet tāda pareizība nav mīlestības kritērijs. Mēs mīlestības jēdzienu izprotam pārāk šauri. Mīlestība vajadzīga ikvienam un visai pasaulei. Domāju, ir tādi cilvēki, kas dienas pavada lūgšanās par visu pasauli. Runāju ar katoļu priesteri, vaicādama, kur viņš smeļ spēku visiem palīdzēt. Atbilde bija: "Lūgšanās. Cilvēki saprot, ka rītos jāmazgā zobi, jāēd, sievietēm jāuzkrāso acis un jāiet pie friziera. Bet pietiktu ar piecām minūtēm rītos un vakaros palūgties, lai sevi sakārtotu. Vai tiešām tas ir tik daudz prasīts savai harmonijai?!"
Gadu desmitiem latvieši un teātris bijuši vienā asinsritē. Vai tā tas ir joprojām?
Noteikti! Skatoties, kā cilvēki deviņās Silmaču izrādēs ceļas kājās un cik gaiši viņi aiziet no teātra, rodas pārliecība, ka apmeklētāju mums netrūkst.
Visu interviju ar Zani Jančevsku lasiet žurnāla Sestdiena 27.jūnija numurā!