Uzliec brilles, kas pilnībā nosedz acis, un uzreiz atrodies pavisam citā telpā – prom no tās, kur biji pirms tam. Ir tikai virtuālā realitāte, bet tā īstā pat pazūd – tu atrodies tādā kā bezsvara stāvoklī visa notiekošā centrā. Kājas, kas palikušas ārpusē, ļauj mīņājoties griezties uz visām pusēm, virtuālajai realitātei paliekot uz vietas un ļaujot vērot gan to, kas notiek priekšā, gan pa malām vai aizmugurē. Griežoties var mazliet sareibt galva, bet kājās vēl turies.
Šādā realitātē veidotās filmas stāsts ir par Jura Kulakova vadīto grupu Pērkons, kuras darbība astoņdesmitajos gados, spēlējot rokmūziku, kļuva par vienu no, ja ne pašu nozīmīgāko, nacionālās atmodas laika dziesmotās revolūcijas sastāvdaļām. "Tas bija zelta laikmets latviešu rokmūzikai, jo tajā laikā tā lieta vēl nebija komercializējusies – nevienu neuztrauca, lai tā arī labi tiktu pārdota, jo galvenais bija ideja. Tieši mūzikas estētika – varētu teikt, ka mums rūpēja tādas latviešu nacionālās rokmūzikas radīšana. Tā tāda misijas apziņa varbūt bija. Un tas viss sakrita arī ar atmodas procesiem astoņdesmito gadu beigās – mēs kā tā saucamās dziesmotās revolūcijas priekšvēstneši iekļāvāmies šajos procesos," tagad atceras Juris Kulakovs, kura grupas koncertdarbību astoņdesmitajos gados divas reizes aizliedza valdošās komunistiskās partijas funkcionāri. Arī ieraksti sākotnēji netika oficiāli ne ieskaņoti, ne izdoti, lai mēģinātu ierobežot Pērkona augošo popularitāti. Taču notika tieši otrādi.
Pirmā aizlieguma laikā grupa ierakstīja divus pirmos albumus – saviem spēkiem pašu izveidotā studijā dziedātājas Ievas Akurateres mājā Mežaparkā –, bet izplatīja tos tauta, cits no cita pārrakstot vai pērkot Čiekurkalna tirgū – ierakstus pavairojot, pelnīja to tiražētāji, nevis pati grupa. Leģendārajā koncertā Ogrē 1985. gadā publika tā satrakojās, ka pēc tam izdemolēja vilcienu, bet Kulakovs domā, ka tā bijusi provokācija, jo arī turpmākajos gados pieredzētais pierādījis, ka pasmagākas rokmūzikas fani gana labi izlādējas, iztrakojoties pie mūzikas, un patiesībā nemaz nav agresīvi noskaņoti.
Šis stāsts latviešiem ir labi zināms, bet filmas Rockumentary. Pērkons VR režisors Korijs Makleods paskaidro, ka tā adresēta pirmām kārtām amerikāņiem, lai pastāstītu, kā ar mūzikas vai mākslas palīdzību var paveikt lielas lietas, pat gāzt pastāvošo varu. Amerikā tas kļuvis jo īpaši aktuāli tagad, kad ASV prezidents ir Donalds Tramps, kuru lamā vai katrs mūziķis, arī pavisam nesen Rīgā pabijušais Rodžers Voterss no Pink Floyd. "Patiešām viņš tikko bija Rīgā? Žēl, ka es nokavēju!" saka Korijs, kad tiekamies cita Amerikas latvieša – mūsu abu drauga Kristapa Krēsliņa – Krogā Aptieka Vecrīgā tūliņ pēc filmas idejas autora un veidotāja ierašanās Latvijā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!