20 gadi Eiropas Savienībā (ES) – ko tie mainījuši un turpina mainīt Latvijā? SestDiena rakstu sērijā pēta un skaidro svarīgāko patlaban aktuālākajos ES dienaskārtības jautājumos.
Varētu likties, ka elektroauto ir pēdējo desmitgažu aizraušanās. Tomēr pirmie elektromobiļi sevi demonstrēja jau ap 1830. gadu jeb vēl daudzus gadus pirms funkcionējošiem, ar benzīnu darbināmiem auto. Mēģinājumi un variācijas XIX gadsimta sākumā tapa gan elektrisko motoru, gan iekšdedzes dzinēju attīstītāju aprindās, un pirmie braucošie elektromobilīši (izmērā mazi un cilvēkus netransportējoši) uzradās vienlaikus Nīderlandē, Ungārijā un Lielbritānijā. Ar ūdeņradi darbināma iekšdedzes dzinēja rati pirmo reizi ripoja pat vēl agrāk, 1807. gadā.
Uz labu laiku gandrīz aizmirsti, līdz ar zaļo kursu ne tikai Eiropā elektroauto nu ieguvuši jaunu elpu. Kādi ir pagaidām vēl par alternatīviem saucamo spēkratu plusi un mīnusi, un kāpēc par tiem vērts domāt arī Latvijas iedzīvotājiem?
RIPO, RATIŅ, VECAIS DRAUGS
Vienlaicīgā iekšdedzes dzinēja un elektromotora attīstība sākotnēji ļāva abiem auto veidiem ieņemt līdzīgu tirgus daļu. Dažviet elektriskie auto pat ņēma virsroku – pilsētās, kur elektrība kļuva arvien pieejamāka. Braucēji novērtēja kluso motora darbību un varēja izvairīties no smakojošām dūmgāzēm vai ātrumu pārslēgšanas. Pazīstami, ne? Tomēr šobrīd uz ceļiem dominē iekšdedzes dzinēju auto, un tas lielā mērā tāpēc, ka elektroenerģijas infrastruktūra attīstībā netika līdzi elektriskajam motoram. Garos gabalos līdzi pārvadājamai benzīnkannai bija priekšrocības jeb jaudas, attāluma un citi tehnoloģiskie ierobežojumi un nepietiekama funkcionalitāte attālināja elektriskos auto no reālas lietošanas. Otrkārt, auto ražošanas līnijas tika revolucionāri optimizētas, padarot mašīnas ekonomiski pieejamas plašam iedzīvotāju lokam.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!