Neviens vairs negrib pagrabus

Grupa Labvēlīgais tips radās kā joks bez tālejošiem plāniem darboties tik ilgi un kļūt par latviešu pieprasītāko ballīšu grupu. Pēc ilgāka pārtraukuma šogad iznācis albums Kaste ar jaunām dziesmām, un tā izdošanas datums arī grupas sudrabkāzu gadā saglabāts tas pats ierastais – 1. aprīlis –, jo tā tiek uzskatīta par joku dienu, kad nevienu nevajag ņemt par pilnu. Bet, lai jubileja nebūtu jāsvin Rīgas Kongresu namā ar kādiem sešiem koncertiem, jo citādi visi gribētāji nevarētu tikt, lielais koncerts notiks krietni lielākās telpās – Arēnā Rīga 27. oktobrī.

Tiekamies ar Fredi viņa ilggadējā darbavietā Radio SWH, kura ēterā viņš daudzus gadus modinājis cilvēkus no rītiem, bet tagad viņa radiolaiks Fredosaurus Rex. Dienasgrāmata ir darbdienās no pusdienlaika līdz trijiem. "Tagad guļu un atpūšos. Gandrīz divdesmit piecus gadus biju agri cēlies katru rītu – bišķi par traku. Beidzot man ir garie rīti – lēni un mierīgi. It kā bija forši, ka vienpadsmitos darbs jau beidzas, tu esi brīvs cilvēks un dari, ko gribi – brauc uz Jūrmalu, sāc lēnām jau plītēt vai ej uz mēģinājumu. Tagad ir tāds foršs klucis pa dienas vidu, un jūtos daudz labāk. Jāsāk ieklausīties savā fiziskajā ķermenī – tas ir tas, ko austrumu cilvēki dara visu mūžu, bet mēs – rietumnieki – neesam pie tā pieraduši. Tikai beigās aizejam uz onkoloģisko vai kādu citu nodaļu un pierakstāmies rindā," Andris saka savā ierasti ironiskajā balsī, bet varbūt tā tāda šķiet tikai tāpēc, ka tā pierasts – Fredis taču vienmēr joko.

Trešdienās septiņos vakarā Andris dzirdams raidījumā Mazā sestdiena ar Little Freddy, kurā viņš atskaņo vecu labu mūziku, jo pērles bijušas visos laikos un arvien, piemēram, klausoties BBC Radio 6, var atrast kaut ko tādu, kas mūsdienās sen aizmirsts vai, piemēram, tajos laikos licies nekam nederīgs, bet tagad atkal ir lietojams. Tieši pirms mūsu tikšanās Andris ierakstījis arī kārtējo raidījumu ciklam par mazākumtautībām Latvijā. Šoreiz viesis bijis Kao Viets Ngujens – vjetnamiešu izcelsmes mākslinieks, kurš kļuva pazīstams ar savu komiksu par Lāčplēsi, dzīvo šeit jau sen un atvēris arī restorānu Dzirnavu un Skolas ielas stūrī. Andris atceras, ka savulaik Rīgā vjetnamiešu bijis daudz: "Te bija vjetnamiešu invāzija astoņdesmitajos gados – viņi dzīvoja un strādāja Ogres trikotažkā un tirgū pārdeva visādas vjetnamiešu preces. Tad pirmo reizi te parādījās vjetnamiešu balzams Zvaigznīte," Andris atgādina vēsturi, kā pie mums ļoti populārs kļuva šis brīnumlīdzeklis pret iesnām un galvassāpēm. Vēlāk tas parādījās arī aptiekās, un dažs labs pamanījās ar to ieziest pat cigaretes, lai tās iegūtu citādu aromātu, jo mentola cigaretes tad šeit veikalos vēl nebija nopērkamas. Fredis par vēsturi runā labprāt, un viņam ir ko atcerēties.

Fragmenti no intervijas:

Ar Tipu viss sākās bez plāniem kāpt uz skatuvēm?

Par to neviens nedomāja. Tas bija to pašu orģiju ietvaros. Ģirts Lūsis bija gaismotājs mūsu pasākumos televīzijā. Jakušonoks spēlēja klubā Vecrīga deju ansamblī piektdienās un sestdienās, un mēs vienu brīdi kaut kā sākām tur plītēt. Kad visi jau bija projām, Jakušonoks piesēdās pie klavierēm un kaut kāds džems aizgāja. Beigās izdomājām: es dziedāt nemāku, bet nu labi, kaut ko ņemos pa diskotēkām, kaut ko zinu – dziedās tik. Anda L (Anda Linuža – aut.) jau bija televīzijas seja – to paņems. Arī dziedāt nemāk? Nekas! Dziedāsi! Un viss. Muzikantus pāris dabūjām, Jakušonoks jau ir, paņēmām arī ģitāristu no Vecrīgas ansambļa, kurš ir dziesmas Džins ar toniku autors. Nolēmām uztaisīt kādus pāris gabaliņus. Tā lēnā garā – no 1992. gada līdz pirmajam albumam trīs gadi pagāja. Pa vidu bija "poligrāfiķu" kluba otrā atnākšana – mēs pa turieni dzīvojāmies. Tur resnais bārmenis Meijers (vēlāk arī mūziķis Gunārs Meijers – aut.) bija pie šeikerēšanas – tāpēc arī Džins ar toniku radās, jo šis dzēriens bija galvenais modes kliedziens. Tā kā es pa anglikāņiem ņēmos kā diskžokejs un tur bija Tijas Auziņas klubs, viņa mūs pasauca uz Bildēm – tā bija mūsu pirmā lielā uzstāšanās.

Es atceros pirmā albuma Alumīnija cūka prezentāciju Karakumā.

Tas jau bija 1995. gads, kad bija tā briesmīgā vieta – Karakums.

Tagad joprojām esot, bet tikai dažreiz to atverot.

Es zinu. Tur saimnieko viens džeks, kurš dzīvo Anglijā, un, kad viņš atbrauc, tad paziņo visiem savējiem, ka ir vaļā, un notiek tāds spontānais dzerstiņš. Pēc tam atkal aiztaisa ciet. Pagrabu ēra laikam ir beigusies. Cilvēkiem vairs tie nepatīk. Paskaties kā tagad – Ome, piemēram. Ar lieliem logiem, lai var redzēt, kas notiek iekšā. Kas spēlē, dzied vai dejo. Sākās tas ar Sarkanu – pirmais stāvs, stikla sienas... Kaut kad ap 2000. gadu pagrabi vairs nekotējās.

Nu jau tas joks ar Tipu krietni ievilcies.

Bet joprojām tā lieta iet. Es jau pauzes uztaisu ik pa laiciņam, vairs neskrienu pēc pirmā mājiena uz rasola korporatīvajiem vakariem. Saudzēju sevi, jo vairs nevaru tā kā deviņdesmitajos gados. Sāku atteikties jau tad, kad vēl strādāju no rītiem. Katru nedēļu darbdienās piecos cēlos, un, ja vēl pēc tam piektdien un sestdien ir jābrauc dancināt publiku, man paliek tikai svētdiena, kuras laikā es vienkārši guļu vai mēģinu sevi dabūt pie dzīvības, lai pirmdien atkal piecos celtos. Džekiem teicu: esmu piekusis. Fiziski un arī garīgi. Bija decembris, kad mums bija divdesmit sešas uzstāšanās. Pat pa divām trim vienā dienā. Tad jau vairs nešķiro, vai tā ir darbdiena vai brīvdiena. Vienu brīdi bija tā, ka piecos sešos mēs gājām lūgties, lai laiž mūs prom. Līdz trijiem mums oficiāli sarunāts, ka trīs taimi jānospēlē, bet mums vēl piemet, lai līdz pieciem vēl vienu nospēlējam. Bet man sešos jau darbā jābūt, jo tā ir, piemēram, otrdiena...

Visu interviju ar Andri Freidenfeldu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!