Konvencija par kājnieku mīnu (angliski tās pēc analoģijas ar prettanku mīnām gan sauc par pretkājnieku mīnām) izmantošanas, uzglabāšanas, ražošanas un nodošanas citām valstīm aizliegumu, kā arī par šo mīnu iznīcināšanu pazīstama arī kā Otavas konvencija jeb Otavas līgums. Tā tika parakstīta Kanādas galvaspilsētā 1997. gada decembrī, bet spēkā stājās 1999. gada 1. martā pēc tam, kad to bija ratificējušas 40 valstis, atgādina Reuters. Pašlaik konvencijai pievienojušās jau 164 valstis, taču starp tām nav virkne globālo un reģionālo lielvaru – sākot ar ASV, Ķīnu un Krieviju un beidzot ar Indiju, Pakistānu, Izraēlu un Dienvidkoreju.
Kādēļ vispār šāda konvencija bija vajadzīga? Aizlieguma mērķis bija un joprojām ir rūpes par civiliedzīvotājiem, jo kājnieku mīnas, kuru plaša izmantošana sākās Otrā pasaules kara laikā, nešķiro, vai tās aktivizējis karavīrs vai civilpersona. Turklāt, ja nav pieejamas militārās kartes par mīnētiem rajoniem, šie spridzekļi par sevi mēdz atgādināt arī gadu desmitiem pēc militārā konflikta beigām – kā tas notiek Kambodžā, Vjetnamā, Laosā, Angolā, bijušajās Dienvidslāvijas republikās un citur. Aplēses liecina, ka vairāk nekā 60 pasaules valstīs desmitiem miljoni cilvēku nevar justies droši, jo netālu no viņu mājokļiem joprojām ir mīnu lauki.
Pašlaik kritiska situācija veidojas Ukrainā, kur šos spridzekļus plaši izmanto Krievijas agresori.
PLAŠI IZMANTOTAS
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. janvāra -1. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!