Pirmo reizi kāpjot uz skatuves Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšanas ceremonijā, lai saņemtu balvu par labāko debiju – savu 2011. gada īso albumu Wooden Horse –, Elizabete Balčus atcerējās pāris gadu iepriekš doto solījumu. Toreiz viņa bija atnākusi uz ceremoniju kā skatītāja līdzi komponistam – savas māsas čellistes Kristiānas draugam – Jurim Kulakovam un teikusi, ka noteikti šeit atgriezīsies, lai saņemtu balvu par savu mūziku.
"Pirmoreiz biju tādā lielā pasākumā un nodomāju: ja jau cilvēki taisa savus ierakstus, kādēļ lai es nevarētu? Man nebija nevienas dziesmas, tikai kaut kādas skicītes. Tad es pieķēros tai domai, ka arī pēc diviem gadiem ierakstīšu albumu un dabūšu balvu par to. Visi ņirdza par mani: ne tu dziedāt māki, ne tev savu dziesmu. Vienīgais, ko es darīju, – spēlēju flautu mūzikas skolā pēc notīm. Īsi pirms tam man bija tāds baigais sapnis. Skanošs! Orķestris spēlē – šausmīgi daudz visādu instrumentu, arfas un stīgas, nenormāls troksnis –, un tad pēkšņi es jutu, ka kaut kāds stars no debesīm manī ietriecās un tāda kā trešā acs atvērās. Tālumā atskanēja kāda balss...
Tas sapnis bija tik spēcīgs, ka es to sapratu kā zīmi – man ir jāraksta sava mūzika.
Piesēdos pie klavierēm, sāku kaut ko spēlēt, domāt, un, jo vairāk par to domāju, ka gribu savu mūziku, jo vairāk man sāka nākt sapņi, kuros dzirdēju mūziku. Kad pamodos, es tās melodijas vienkārši piefiksēju un mēģināju attīstīt tālāk," savu dziesmu tapšanas metodi atklāj Elizabete.
Nākamajā Mūzikas ierakstu gada balvas reizē iepriekšējā gada debitante pēc tradīcijas pasniedza balvu jaunajiem, un sanāca tā, ka pasniedza to arī pati sev: par 2012. gada labāko debiju – albumu Rasā pēdas – balvu saņēma meiteņu grupa Sus Dungo, un Elizabete ir viena no tās dalībniecēm. Nu viņa atkal nominēta balvai Zelta mikrofons – šoreiz Alternatīvas un indie pop mūzikas kategorijā par savu soloalbumu Conarium, kas pretendēja arī uz balvu par labāko dizainu. Arī to veidojusi pati mūzikas autore un izpildītāja. Kad mūzika jau bijusi gatava, pati ar roku pat rakstījusi drukāšanai grāmatiņā paredzētos dziesmu tekstus, zīmējusi, krāsojusi, sevi "grimējusi" ar kečupu un krējumu. Dizains tapis kopā ar Sabīni Moori, kura veido projekcijas Elizabetes koncertos, padarot tos par krāšņiem audiovizuāliem priekšnesumiem. Arī ekstravagantos tērpus dziedātāja sev izdomā un veido pati – interese par apģērbu dizainu esot radusies jau bērnībā – atšķirībā no mūzikas, kas sākumā nemaz neesot patikusi, toties tagad par mūziku nekā svarīgāka dzīvē neesot.
Pašlaik divdesmit sešus gadus vecā dziedātāja atzīst, ka viņai esot grūti sev piekļūt un saprast sevi.
"Ja man pašai tas tik grūti, es nezinu, vai kāds cits to varētu. Man nav bail, vienkārši nelaižu sev klāt. Es jau no bērnības esmu bijusi tāda vienpate. Kaut kā ne ģimenē, ne citur es īsti neesmu nevienu laidusi sev klāt. Bieži meklēju metodes, kā sevi ievest kaut kādā transa stāvoklī, citreiz domāju, ka varētu tagad aizmigt un kaut ko nosapņot, lai sevi saprastu… Ja nav sapņu, jālieto sēnes vai kas cits – ne velti daudzi to dara.
Man ir grūti atbildēt pat uz jautājumu: kā tu jūties šobrīd? Es nezinu. Labi vai slikti? Man ir kaut kā sev jāpiekļūst, es visu laiku mēģinu tā kā uzlauzt sevi, atlauzt kaut kādu atslēgu un piekļūt sev klāt. Es mēģinu to izdarīt caur sapņiem,
Elizabete ieskicē iemeslus, kāpēc savam albumam devusi nosaukumu Conarium. Iepriekš viņa tādu vārdu neesot zinājusi, bet iepriekš izdomātais nosaukums Kaleidoskopa acis nav licies gana labs, un, meklējot kaut ko piemērotu, uzdūrusies šim latīņu vārdam.
Conarium ir čiekurveida dziedzeris, epifīze jeb "trešā acs", kas atrodas galvas centrā starp abām smadzeņu puslodēm, un no tā darbības naktīs atkarīga mošanās/gulēšanas regulācija, bet pa dienu – laimes un enerģijas pieplūdums.
"Mēnesi pēc albuma izdošanas gulēju mierīgi – biju izdarījusi visu, ko gribēju, un varēju atpūsties. Pagāja mēnesis, un atkal miera nav. Domāju par nākamo [albumu]. Jau sāku krāt. Dažreiz gribas, lai ātrāk kaut kas notiek. Ir taču mūziķi, kuri katru gadu izdod albumus. Vai viņi nepiestrādā pie tā un pavirši taisa? Man nesanāk tik ātri."
Vairāk par Elizabeti Balčus lasiet Ulda Rudaka rakstā žurnāla SestDiena 27. janvāra - 2. februāra numurā!