Klasikas stāstos nereti varoņa traģiskā iedaba rodas nevis no viņa vājībām, bet gan no viņa cēluma un morālajiem principiem. Šo tieši var attiecināt uz Lasmani-Doroņinu. Mūža laikā viņa tikusi trīs reizes apcietināta trijos dažādos padomju impērijas posmos – Staļina, Brežņeva un Andropova laikā. Kopā tie ir 14 apcietinājuma gadi.
"Pati jau nesagruva – kāds jau palīdzēja tām briesmām sabrukt," Padomju Savienības pakāpenisko lūzumu filmā komentē sirmā kundze. Drīz vien dzirdama arī Daiņa Īvāna uzruna par atsacīšanos no bailēm.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lasmane-Doroņina strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā un drīz vien arī uzzināja, kurš viņu nodevis čekai. Informants, kā viņa sarunā ar Gundaru Rēderu raidījumā 1:1 minējusi vēl pērn pirms 1941. gada 14. jūnija deportāciju atceres dienas, tagad dzīvo Pārogrē. Viņš bijis ģimenes draugs. Attieksmē pret čekas maisiem sieviete ir nelokāma – sen jau visu vajadzēja atvērt. Atklātībai nav termiņa.
1994. gadā Lasmani-Doroņinu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. No tā gan viņa vēlāk atteicās, nevēlēdamās būt līdzās citiem ordeņa kavalieriem, kuru vidū arī ir čekisti un padomju varai savulaik lojālie. "Tas gods jau palika, kad man deva ordeni, tā ka pietiek man goda," viņa rezumē.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 21.-28. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Atis Priedītis
Matīsu Modris
Atis Priedītis