Ceturtā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimtas mājas Dobeles novadā pārdzīvojušas visus tos vēstures pagriezienus, ko nācies iziet arī Latvijas tautai. Sāpīgi piemeklētas, bet neiznīkušas. Tiesa, no bagātās paraugsaimniecības ar 11 ēkām līdz mūsdienām saglabājušās tikai atmiņas. 1980. gadā, kad tām pāri gāja meliorācija, nojaukta tika gan dzīvojamā māja, gan citas saimniecības ēkas, palika tikai kūts un darbnīcas, ko izmantoja padomju saimniecības vajadzībām. Taču līdz ar atmodu 1989. gadā sākās arī Pikšu atjaunošana un muzeja izveidošana.
No sākuma gan nebija skaidrs, ko īsti šajā vietā darīt. Vieni rosināja te atkal izveidot paraugsaimniecību ar lopiem un dārziem, otri teica, ka vajadzīgs muzejs Ulmanim, vēl citi – jāatstāj tāds grausts, kāds tas bija, lai tā kalpotu kā liecība okupācijas laikam. Kad tika izlemts celt dzīvojamo māju, Pikšu stūrēšanu uzņēmās Gunārs Ulmanis, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls un māju mantinieks, kurš ilgus gadus bija nodzīvojis ar māti izsūtījumā Krievijā. Pirmos gadus viss notika uz entuziasma viļņa: talkas, brīvprātīgie palīgi un ziedotāji, arī pats Gunārs te strādāja par velti.
1993. gadā muzejs vēra durvis apmeklētājiem, bet pēc gada atmodas laika pacēluma un patriotiskā noskaņojuma dēļ, kad netika vaicāts, vai Ulmanis bija labs vai slikts, tapa pastāvīgā ekspozīcija, kas kopš tā laika aplūkojama Pikšu dzīvojamajā mājā – vēl gan tikai līdz rudenim, kad to plānots noņemt. Tā ir labs pierādījums tam, cik atšķirīgi varam palūkoties uz vienu un to pašu cilvēku un kā to ietekmē tā brīža sabiedrības noskaņojuma un vērtību mērs.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!