Izgudrotājs un uzņēmējs Alfrēds Nobels aizgāja aizsaulē 1896. gadā 63 gadu vecumā, atgādina History.com. Mantinieki jau berzēja rokas, gaidot brīdi, kad varēs ķerties pie viņa uzkrāto bagātību dalīšanas. Un ko dalīt bija. Nobela kompānijas tobrīd strādāja vairāk nekā 20 pasaules valstīs, tām piederēja aptuveni 90 rūpnīcu, kurās ražoja ne tikai Nobela slavenāko izgudrojumu dinamītu, bet arī dažādu citu produkciju. Uz izgudrotāja vārda bija reģistrēti arī 355 patenti, kas pienācīgu peļņu varēja nodrošināt vēl gadiem ilgi.
Pēc izgudrotāja nāves ģimenes locekļiem kā zibens spēriens nāca ziņa, ka mazliet vairāk nekā pirms gada – 1895. gada novembra nogalē – Nobels trešo un pēdējo reizi grozījis savu testamentu. Saskaņā ar šo dokumentu liela daļa viņa uzkrājumu – 31 miljons Zviedrijas kronu (mūsdienu izteiksmē tas būtu ap 170 miljoniem eiro) – novirzāmi īpaša fonda izveidošanai, skaidro STV. Testamentā bija precīzi noteikts, ka fondam jābūt pelnošam un no šīs peļņas daļas ik gadu izmaksājamas prēmijas personām, kas devušas nozīmīgu un paliekošu ieguldījumu triju dabaszinātņu (ķīmija, fizika, kā arī medicīna un fizioloģija) un literatūras attīstībā. Atsevišķi bija noteikts, ka vēl viena prēmija pienākas personām, kas sekmējušas mierīgu līdzāspastāvēšanu starp pasaules valstīm un novērsušas kara draudus, – to sauc par Nobela Miera prēmiju. Paradoksāli, bet Nobels, kurš izgudroja tolaik jaudīgāko sprāgstvielu un kura rūpnīcās ražoja ne tikai dinamītu, bet arī citu veidu munīciju, sirdī bija pacifists.
MANTINIEKU CĪŅA
Testaments noteica, ka pirmos četrus laureātus izvēlas Nobela Zviedrijas komiteja, kas apvieno akadēmisko institūtu vadītājus, bet Miera prēmijas saņēmēju izraugās Norvēģijas komiteja. Attiecīgi pirmās četras prēmijas pasniedzamas Stokholmā, bet piektā – Kristiānijā, kā tolaik dēvēja Oslo.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!