Nav bail būt ar sevi

Ziņa par Ginta Smukā šoruden iegūto trešo vietu ģitāristu čempionātā Walnut Valley Vinfīldā Kanzasā patiesībā ir dubultziņa, jo trešo vietu viņš tā paša ASV apmeklējuma laikā ieguvis arī Starptautiskajā akustiskās ģitāras pirkstu spēles festivālā (Fingerstyle Collective Festival) Ārkanzasas štatā. Jau ir sanācis vērtēt Ginta debijas albumu Flourish pērn Mūzikas ierakstu gada balvā Zelta mikrofons, un par viņu kā jaunu un talantīgu ģitāristu atzinīgi izteikušies citi kolēģi. Sazvanīts un taujāts par ērtu satikšanās vietu un laiku sarunai, Gints izvēlas dienas vidu un Vecrīgu, jo ar to saistoties daudz nozīmīgu mirkļu viņa dzīvē – ģitāras spēlēšanu cilvēku priekšā viņš sācis kā ielu muzikants pirms sešiem gadiem tieši šeit. Visgrūtākais bijis pirmajā reizē apstāties, atvērt to ģitāras futrāli, izvilkt instrumentu un sākt spēlēt. Tas arī viss. Spēlēt ārzemēs ielās, kā darījuši daudzi citi, nav bijis vajadzības, jo ļoti labi esot tepat, Rīgā.

Bohēma iet garām

Agrāk Gints tāpat kā citi ģitāristi spēlējot izmantojis mediatoru, bet tagad tas viņam pašam ir izaudzēts – labās rokas īkšķa nags pārklāts ar manikīra gela slāni, kas to nostiprina, jo ar gariem nagiem mēdzot būt problēmas un tie plīstot. Tā kā mediators vairs nav jātur, var spēlēt ar visiem pirkstiem – tieši šajā fingerstyle tehnikā viņš specializējas un piedalījies arī konkursos.

Nekad līdz šim neesam satikušies krogos vai klubos – Vecrīgas naktsdzīvē Gints iesaistījies tikai kādas pāris reizes tuva drauga dzimšanas dienās un vairāk arī neesot naktīs kaut kur klaiņojis, ja nu vienīgi kāda kroga spēlēšana bijusi. "Es vienmēr esmu izbaudījis kompāniju vienatnē. Man nav kaut kādas absurdi tukšas sociālās dzīves, arī bērnībā bija tikai savs svarīgu draugu loks un ar to pietika. Kad biju vēl mazāks, pavadīju daudz laika savā istabā, vienatnē spēlējoties ar lego, būvējot mājas no palagiem, kā jau katram bērnam patīk, un tamlīdzīgi. Man absolūti nebija nepieciešams vēl kāds cilvēks. Laikam varu dēvēt sevi par tādu vienpati – cilvēku, kuram patīk klusums. Es mīlu cilvēkus, bet man nav bail būt ar sevi – es to vienpatību izbaudu," stāsta Gints, un viņa balss intonācija ir ļoti lietišķa, bet draudzīga.

Pazīstamo un banālo teicienu "mūžu dzīvo – mūžu mācies", kas pilnībā piestāv Gintam, šoreiz jāattiecina arī uz raksta autoru, kuram ielu muzicēšana līdz šim saistījusies nevis ar mērķtiecīgu un disciplinētu darbošanos, ko pat varētu dēvēt par karjeru, kā tas ir Gintam, bet ar bohēmu un piedzīvojumiem. Piemēram, slapstīšanos no pašvaldību policistiem, cīņām ar citiem muzikantiem par vietu sadali, dzīvi antisanitāros apstākļos, no vielām atkarīgo sāpīgo nepieciešamību nopelnīt grādīgajam vai citām narkotikām… Sarunas sākumā, kad ar tējām un kafijām esam iekārtojušies veikalā un kafejnīcā Pienene pie Rātslaukuma, pieminu Virsaiti – savulaik kolorīto hipiju, kurš ielās spēlēja –, arī tos divus dīvainos brāļus, kas ar sintezatoru un akordeonu blieza latviešu šlāgerus. Ielās redzēts arī pēdējais īstais panks Simons Krasts, kurš ar elektrisko ģitāru spēlē psihodēliskas kompozīcijas. Gints nevienu no šiem nepazīstot, vienīgi tos akadēmiskos mūziķus ar čellu un vijoli pretī Brēmenes muzikantiem un smalkā balstiņā dziedošo vecmāmiņu ar koklīti pie Pelmeņiem Kaļķu ielā zinot – tā esot bijusi arī viņa vieta, kad pirms sešiem gadiem sācis spēlēt. Kad pabeidzis vidusskolu, Gints nevis izvēlējies sev piemērotu augstskolu vai meklējis kādu gadījuma darbu kā daudzi citi, bet nolēmis doties spēlēt ielās.

"Meklējot iespējas, kur augt, nezināju, kur iet. Vienīgais, ko zināju, ka vajag naudiņu, vajag trenēties, vajag disciplīnu, vajag rutīnu – iešu uz ielām," stāsta Gints. Viņā ir tāds apskaužams miers un pozitīva attieksme pret visu! Reizē pieticība un mērķtiecība, kā mēdz teikt, viņš nemēģina uzlēkt augstāk par savu pakaļu.

Uz ielas, kad vien laikapstākļi ļāvuši, ik dienu muzicējis apmēram pusotru gadu, un ātri vien sākuši birt piedāvājumi spēlēt dažādos pasākumos un svinībās, cilvēkiem citam no cita par viņu uzzinot. "Sapratu, ka, ja man dzīve tādu iespēju sāk dot, tad jāķeras vērsim pie raga. Un tas bija mirklis, kad sāku braukāt pa dažādām Latvijas malām, spēlējot haltūras visādās mazās svinībās, un tā kļuva par manu ikdienu. Kaut kādā brīdī biju tik ļoti aizņemts ar visu to, ka neaizdomājos, cik tālu tas var aiziet. Varēja būt tā, ka šogad iet tā raženi, bet tas kaut kad beigsies, tāpēc biju gatavs katru no piedāvājumiem izmantot. Vienmēr ir bijis kaut kur jābrauc un jāspēlē, par ko esmu pateicīgs, jo man nebija brīža, kad es sāktu apstrīdēt to virzienu, kurā eju."